Ir ļoti agrs, fragmentārs Ziedonis
Saule vēl nav atvērusi acis. Māte nav sākusi manu šūpuli šūpot. Tēvs vēl nav gājis zirgus kopt.
Grīdas dēļu šķirbās vēl guļ vakardiena. Viena nopūta dus trauku dvielī, un viens lamu vārds gruzd pavardā pelnos. Bet vakara miegs pārnāk rīta miegā, un pamostas cepure uz galda.
Es nemaz vēl neesmu. Es nekad neesmu gājis, neesmu skāris durvju rokturus, neesmu dziedājis rīta rasā. Es pat neesmu redzējis sauli. Man teica, ka viņa lecot agros rītos starp trešajiem un ceturtajiem gaiļiem vai starp kādiem citiem gaiļiem, varbūt esmu sajaucis, bet tā stunda ir tuvu, jo vīri miegā ir pārstājuši krākt un sārtojas logu aizkari.
Saules vēl nekur nav, ir stipri drēgaini, un celiņš ved miglā.
Un tad atveras istabas durvis, iznāk māte un saka - Drīz lēks saule.
Un drīz tu būsi man dēls.