Vakar izdevās iziet no istabas ar A. piekrišanu. Tikai vienu reizi viņš izlīda no gultas un sāka grabināties gar durvīm. Kā iecēlu atpakaļ, tā otrreiz ārā vairs nelīda. Es gan pēc šīs reizes nekur vairs negāju, stāvēju kādu laiku pavērtās durvīs, pēc tam durvju otrā pusē. Iepriekšējos vakaros bija kaut kādi mēģinājumi ar viduvējiem panākumiem, bet A. pierada, ka iemigšanas laikā es negulšņāju blakus, bet stāvu kaut kur tuvumā vai ieeju un izeju, ieeju un izeju.

Diendusās gan jānoguļas blakus, nav tās atbalstošās tumsas. Sestdien diendusas vispār nebija, novārtījāmies divas stundas, kamēr es kļuvu pavisam drūma, un man apnika. Svētdien, pilnīgi pretēji, iecēlu gultā, nogūlos blakus un pāris minūtēs aizmiga.

Svētdien pēcpusdienā bija reti ciemiņi - draudzenes ar saviem lielajiem 5-gadīgajiem puišiem un ar jaundzimušajiem zīdainīšiem. Kopā mājās vienlaicīgi atradās 3 staigājoši bērni un 2 nestaigājošie. Ņemšanās bija ievērojama, abiem lielajiem bērniem piemita apbrīnojama spēja uzart vairākas istabas jau pirmajās 10 sekundēs, bet man izklaidējoša - jo mans bērns jau staigāja un spēja pa brīžiem ieinteresēties par notiekošo un mazliet komunicēt ar pārējiem.