teorija jau ir zināma, prakse iekavējas, un ar visu to liekas, ka progress ir tik milzīgs, ja vēl ne tik sen atpakaļ stundas vai divu stundu garumā bija jātur rociņa un galviņa, vai pat vēl trakāk.

Bet kas ir savādi, ka ar visu to viņš naktī nekad neliek sevi manīt. Gadā, ka paraud, bet tas arī viss. Kā aizmieg, tā precīzi ap pusseptiņiem izlien no istabas.