Kārtējā miega labošana
Kādu pusgadu vairs nepiekopjam bērna atstāšanu redeļu gultiņā un aiziešanu. Atradinājāmies.. kaut kā pamazām ieradinājāmies mīļi turēt rociņu līdz pilnīgai aizmigšanai. Sākotnējā pusstunda bija pārvērtusies par stundu kā minimums un dažreiz pat pusotru vai divām stundām - neatkarīgi no tā, vai tas ir 20 vakarā vai 22 vakarā. Atkal - ir jau 22.30 un bērniņš pavisam možs?! Mīļošanās, pabrēkšana, mīļošanās, pabrēkšana. Pēc katras gulētlikšanas jūtos morāli un fiziski izsūkta. Bērns, šķiet, ar katru nakti guļ arvien mazāk un mazāk stundas. Nu jau bija pasācis aizmigt 22.30 un mosties 06.30 vai 07.00. Radās aizdomas, ka kaut kas ir sagājis šķērsām. Tam taču tā nevajadzētu būt. Pašķirstīju atkal gudrās miega grāmatas.

Ko nu darīt, internetos gatavu risinājumu neatrodu, un kopāgulēšana nav izskatāms variants, jāķeras pie kādas nebūt pašdarbības.

Sāku ar to pašu Marc Weissbluth. Šķiet, A. būtu ierindojams kategorijā "pārāk ziņkārīgs un aktīvs, lai liktos slīpi". Un vēl aizķēra šī atziņa - galvenais uzķert to miegošanās mirkli, kad ir jāliek gulēt, un nepalaist to garām. Neļaut pārgurt. Neļaut atkal saaktivizēties. Miegs neuzkrājas. Jāaizmieg vienos un tajos pašos laikos, vienalga, cik un kāds miegs ir bijis iepriekšējā reizē. Miegošanās pazīme - bērniņš kļūst lēnīgs, žāvājas. Acu berzēšana jau ir pārguršanas pazīme, līdz tam nedrīkst nonākt. Ak vai, mēs vienmēr bijām nonākuši līdz acu berzēšanai.

Veicu dažu pasākumu kopumu pēdējās 2 dienās, un liekas, ka kaut kas no tā darbojas. Bērna midzināšana tāpat ilga pusotru stundu, bet visu to laiku viņš nelēkāja apkārt un histēriski nerotēja, kā ierasts, bet gan godīgi un relaksēti, guļus stāvoklī valstījās un centās aizmigt.

Galvenie pasākumi - pārveidoju gultiņu ne gluži par crib tent, bet ar principu, ka dēliņš vairs nedrīkst celties stāvus. Atnesām atpakaļ no garāžas noskrūvēto gultiņas sānu redeli un uzskrūvējām augšpusē. Ja mēģina līst no gultas ārā vai celties, stingri saku "nedrīkst", A. pabrēc un pēc pusminūtes liekas mierā. Savas brilles - viņa mīļāko pirmsmiega mantiņu - nolieku prom. Neļauju vairs bezgalībā murcīt savu roku. Pamīļojamies kādu laiku, un tad viss. Atvelku savas rokas nost, gulšņāju blakus, lai neļautu celties no gultas, un izliekos aizmigusi. Stundu nekustīgā pozā, izņemot dažus "nedrīkst" (rīt pamēģināšu vismaz sev kādu grāmatu sagādāt pa rokai, really boring). Naktī nogulēja krietni ilgāk. Un midzināšana, lai gan nav īsāka, vismaz ir patīkamāka. Bērniņš acīmredzami uztvēris ideju par to, ko nozīmē apgulties un gaidīt miegu. Pavīd cerība, ka varbūt pēc kāda laika varēšu pamazām atkāpties durvju virzienā un nesēdēt blakus visu laiku.










P.S. note to self> papētot angliski rakstošos internetus, izskatās, ka ir normāli līdz 2 gadu vecumam bērnu turēt / likt gulēt pilnīgā krātiņā (crib tent vai gultiņā ar milzonīgi augstām koka malām) un bez segām. Jap, tas ir kā turēt mazu, nesaprātīgu dzīvnieciņu.