Tik liels, tik liels jau
Un tas viss pa vienu nedēļu.
Porolona paklājiņiem nograuž robus un košļā.
Gultiņā arvien biežāk aizmieg guļot uz muguras un izstiepies taisns, negrib vairs šūpināties rokās.
No barošanas krēsliņa met lejā lietas, pirmās dienas tā kautrīgi, bet tagad ir pasācis mest lejā atkal un atkal un atkal.
Stāv pieturoties, bet tik brīvi, tik brīvi, ka drīz sāks kruizēt apkārt istabu sienām.
Atļauj vadāt sevi ārā ratos, bet joprojām stīva, neizteiksmīga seja, "es paciešu būt iepakots kombinezonā un vizināts, nu labi, nebrēkšu, paskatīšos uz apkārtni, bet vispār I'm not impressed". Izņemot, ja gadās ieraudzīt kādu kaķi, tad viss tāds atdzīvojas un sāk smaidīt.
Pirmais pārliecinošais komunikatīvais žests - strauji vicināt roku, tas nozīmē vai nu "es ieraudzīju grabuli, es zinu, ko ar to dara!" vai arī "spēlēsimies! nebeidzama jautrība!".
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: