Aiz neko darīt - saraudināju ar balsi vien
Spilgtie aizkari pie istabas logiem pievilina A. gluži kā kukaini, kas tiecas pēc naktslampiņas. Un no palodzes lejup nokarājas kaut kas garš un melns - tas ir galda lampas vads, bet A. jau to nezināja. Kā iedegās A. actiņas, kad viņš ieraudzīja to vadu! Tad mamma stingrā, satrauktā balsī teica "nedrīkst! nedrīkst! nerauj!" un vairākas reizes parāva pati, un A. redzēja, kā lampa nokrīt no palodzes uz gultas. Vienu reizi atļāva A. paraut to vadu tā, lai lampa krītot lejā, mazliet aizķertu A. galvu (nu īstenībā tā pītā lampa ir tik viegliņa un apaļa, ka arī uzkrītot stipri virsū, nekas slikts nenotiktu), tad atkal teica nedrīkst!! un rādīja, kā lampa krīt. Un A. vairs nesniedzās pēc vada, bet vienkārši sāka gauži raudāt. Interesanti, vai tas kaut kam noderēs.