lapa vējā ([info]atraitne) rakstīja,
@ 2004-11-11 08:59:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
nodomāju, cik precīzi...
Viņš no rīta vairs nesūta īsziņu ar "labrīt". Arī lakstus man nedāvina un vāzes stāv tukšas. Vēl ir viena sarežģītā lieta. Ir svarīgi sacīt to, ko jūt. Tāpat ir nepieciešams runāt, lai starp diviem netiktu uzcelts mūris. Bet kā pareizi noregulēt teiktā daudzumu? Ir pamazām jāatklāj sevi otram, bet cik daudz? Un dažreiz man šķiet, ka es esmu tā, kas pūlas vairāk, lai rutīnas čūkslājs nepārņemtu visu dārzu. Ai, kā man patīk iespiest galvu skrūvspīlēs un nodoties vispārējai analīzei. Un vēl es neko nedaru. Sēžu četrās sienās. Es atkal citus labāk redzu ejam, nekā nākam, jo man nav spēka uzturēt kaut kādas sarunas, kas mani galīgi neinteresē. Mani ved ārā pārlieku hiperaktīvie cilvēki, kuri vienmēr smaida, jo viņi dzīvo pēc principa, ka nekad jau nevar zināt, kurš kādreiz būs vajadzīgs. Bet es priecājos, ka es varu izturēties tā kā es gribu, ka varu sēdēt kā dusmu pūznis, ka varu atbildēt "man pie kājas", ka viņi jūt, ka esmu neomā, bet neuzdrošinās braukt augumā, ja izturos fucking nelaipni. Es ierēcu par to, ka tā mazā maitu lija, kas mani gandrīz nekad nesveicina, lišķīgā balsī jautā "vai es varu..". Es varu stundām sēdēt un nepievērst uzmanību kādam, kas ienāk manā istabā. Ir tik ņirdzīgi, ka ienākošais jūt pienākumu mani uzrunāt un cenšas izdomāt tēmu, kuru sākt zelēt. Bet vislabāk man patīk, ja viņi saka "mums noteikti vajag kādreiz parunāt, bet es šobrīd esmu tik aizņemta, tik aizņemta". Riebjas šī uzspēle. It kā viņi nejustu, ka man galīgi vienalga, vai viņi ar mani runā vai nē. Tādēļ, ka viņi man traucē. Man traucē viņu būtība. Jo man nekad nav patikuši neīsti cilvēki.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?