dienas skaitās un es meklēju laiku.
īsto laiku, jo man neder kurš katrs brīvais brīdis.

(ceļa jūtis, visparastākās ceļa jūtis, un savāda kņudoņa sezin kur apziņā, vērojot, kā ar katru čemodānā novietoto priekšmetu arvien vairāk zūd sasaiste ar telpu, kas veseli lērumu laika bijusi čaula manai esībai. Šī čaumala, izrāsās, ir apbrīnojami trausla: es rūpīgi un pārdomāti noārdu savu klātbūtni, un tā patiešām gaist arvien pārliecinošāk - šajā telpā jau pavisam skaidrsi jaušams brīdis, kad te būs tikai tukšais rakstāmgalds, uz kura promejot noliekamas atslēgas.)

/es taču esmu kā mēs visi, un visi ir kā es. Mēs tikai izliekamies tādi neesam.