par sievieti, par krāsošanos. Ziedonis skaisti pateicis.
Kad sieviete krāsojas, viņa - kā dzejoli raksta.
Viņa grib atstāt sevi kā rokrakstu - nākamām audzēm.
Viņa biogrāfiju savu krāso uz acu plaksta,
Viņai ar zīmuli atmiņas uz lūpām jāuzaudzē.

Kad sieviete krāsojas - vai viņa tai brīdī ir sārta vai bāla-,
Pār viņu ir nācis TAS un viņa ir iedvesmota.
Viņa ir prom, ļoti tāla.
Un - mazliet Dieva dota.

Es viņu netraucēju-tas ir intīms brīdis-,
Netraucēju ar ziņkārību tīšu.
Vēlreiz viņas roka pār sejas lappusi slīdēs.
Tad viņa pagriezīsies un...es viņu nolasīšu.

Un tad es lasu: re, cīrulis rītā, gaiss trīc...
Un, re, sikspārnis skrējis un vakarlēpis....
Skaistākais jau nav tas, kas uzrakstīts.
Skaistākais ir tas, ko dzejolis slēpis.