nē.
SPILVENS

Zem galvas uz spilvena palicis skepticismu, kas smaržoja pēc rožu ziedlapiņām, viņš lasīja Anatolu Fransu. Un nepamanīja, ka spilvenā iemitinājies kentaurs.

TAURIŅŠ

Vējā, kas smaržoja pēc jūraszālēm, mirguļodams lidinājās tauriņš. Vienu īsu brīdi viņš juta, ka tauriņa spārni pieskaras viņa sausajām lūpām. Bet spārnu puteksnīši, kas bija pielipuši pie lūpām, mirdzēja vēl daudzus gadus...

MĒNESS

Kādas viesnīcas kāpnēs viņš nejauši satika viņu. Viņas seja pat dienas gaismā šķita mēness gaismas apspīdēta. Pavadīdams viņu ar skatienu (abi nebija pazīstami), viņš juta līdz šim neapjaustas skumjas.

MĀKSLĪGIE SPĀRNI

No Anatola Fransa viņš pārgāja pie 18. gadsimta filozofiem. Bet pie Ruso viņš neķērās. Varbūt tādēļ, ka ar vienu savas būtības pusi – to pusi, kuras kvēle viegli uzliesmoja, – viņš bija tuvs Ruso. Viņš ķērās pie «Kandida»3 autora ar otru savas būtības pusi – to pusi, kurā valdīja auksts saprāts.
Viņam, divdesmit deviņus gadus vecam, dzīvē vairs nebija itin nekā gaiša. Bet Voltērs viņam – tādam – dāvāja mākslīgos spārnus.
Viņš izplēta šos mākslīgos spārnus un viegli viegli pacēlās debesīs. Gan dzīves prieks, gan bēdas saprāta gaismas staros izgaisa viņa skatienam un nogrima lejā. Radot ironiju un izsmieklu uz nožēlojamām ielām, viņš cēlās pret sauli brīvā debesu telpā. It kā aizmirsdams seno grieķi, kas gāja bojā, iekrītot jūrā, jo saule sadedzināja tieši tādus mākslīgos spārnus...