bezgalīgais sprints [entries|friends|calendar] ātrais zēns [ userinfo | livejournal userinfo ] [ calendar | livejournal calendar ]

Fucked up! [08 Sep 2018|12:55pm] [ mood | anxious ] Esmu ieguvis/atguvis spēju izjust empātiju un uztraukties par citiem pat, ja notikumi viņu dzīvēs manu tieši īpaši nemaz neietekmē. Ir stilīgi būt vēsajam sociopātam, bet laikam man tas nav domāts. Dieviņš, svētie mocekļi un erceņģeļi par mani vienkārši ieņirdz. post comment

[31 Aug 2018|05:24pm] [ mood | content ] [ music | Puce Mary — Red Desert ] Beidzot gaisa temperatūra ir zem 20 Celsija grādiem. Es tiešām par to ļoti priecājos, vēl priecājos par to, ka lapas sāk dzeltēt. Klausos jauno Puce Mary dziesmu. post comment

muzons ||| [28 Aug 2018|03:20pm] Ir pagājis aptuveni mēnesis, un esmu atkal gatavs pastāstīt jums par maniem pēdējā laika favorītiem mūzikā. Jāsāk ar to, ka nesen noklausījos podkastu ar Ričardu Spenseru, kas ir pamatīgi ietekmējis to, kā es uztveru to, ko klausos. Piemēram, tagad, klausoties muzonu, domāju par to, ko konkrētais gabals cenšas paust. 1. Death In June - Nada!  Šomēness esmu DIJ fanboy. Staigāju ar Rose Clouds of Holocaust kreklu un noskūtu galvu pa Rīgas ielām, biedējot mazus ebreju bērnus. Nada! īstenībā ir pirmais DIJ albums, ko dzirdēju. Tas bija 2015. gadā, ātrais zēns, brouzēja /mu/, meklēdams stilīgu muzonu, ko paklausīties. Un atrada! Šis tiešām ir lielisks albums, tāpat kā ar Arca, arī šis man neapnīk. Lai gan, ja dzirdu šo kādā publiskā vietā, jūtos nelabi.  2. Dmitri Shostakovich - The Jazz Album (Jazz Suite) Šostakoviču klausos tagad 3. rudeni pēc kārtas. Tagad gan vēl nav rudens, bet mindsets man pilnīgi rudenīgs. Anyways, labs komponists, laba svīta. 3. John Maus - Screen Memories Pirmspēdējais John Maus albis, labs albis. Ja nebūtu labs, tad neiekļautu sarakstā, bet nezinu, ko baigi daudz varu piebilst... 4. Richard Wagner - Tannhäuser  Mana mīļākā Vāgnera opera, šo klausos, jo šis gabals man saistās ar labiem laikiem (lai arī cik muļķīgi tas neizklausītos), šo klausījos tad, kad biju drausmīgi laimīgs, un arī tagad, kad dzirdu vijolītes skaņas uvertīrā, maigi pasmaidu pret pasauli. 5. Joaqín Rodrigo - Concierto de Aranjuez Brīnišķīgs piemērs 20. gs mūzikai, kad liela daļa komponistu bija aizrāvušies ar deģenerātismu. Thank you for reading, shalom 3 comments|post comment

[20 Aug 2018|12:26am] Man ir apnikuši memļaki un maukas. Nezinu, kurš vairāk. post comment

[14 Aug 2018|08:22pm] Es esmu tā mēme par “young white male with anger issues”. Tiešām, es visu laiku esmu dusmīgs par kaut ko, nekad nevaru būt eiforiski laimīgs. Parasti, kad ēdu MDMA, kļūstu antisociāls un dusmīgs. Labi, ne vienmēr, bet gana bieži, lai naudu netērētu bezjēdzīgi. Ja Latvijā būtu viegli pieejami ieroči, iespējams, jau sen būtu Dylann Roof 2.0 . Es katrā cilvēkā varu atrast īpašību, kas mani sadusmo. Esmu arī sienās izsitis vairākus caurumus. Hate everything! 2 comments|post comment

[10 Aug 2018|02:23pm] Ja kāds man šodien vaicās jebko nopietnu, es tiešām nojūgšos. Šonakt gulēju vienu stundu, to pašu nomurgoju par Artusu Kaimiņu. post comment

[10 Aug 2018|02:19pm] Bet tie gļuki gan ir dirsā. Nevar saprast, ko cilvēki man patiešām saka, ko man prāts izveido/aizpilda.? Šodien neesmu spējīgs ne uz komunikāciju, ne cilvēcību. Tā vien prasās kādam humānistam nagus no pirkstiem novilkt. post comment

Slikti slikti slikti [10 Aug 2018|02:17pm] Šodien no pūšanas jūtos tieši tā kā nevienam nevajadzētu justies. Absolūti neko nesaprotu, audiālas un vizuālas halucinācijas. Velk uz lielo vēmienu, bet šķiet, ka nekas nevar iznākt laukā. Nespēju uztvert informāciju. Gribētu, lai šodien ir brīvdiena, lai varētu šo visu vismaz censties nogulēt. Pats esmu vainīgs, burn the coal pay the toll, kā sacīt jāsaka. Man tiešām reti ir tāda sajūta, ka esmu ievainojams, bet pašlaik gan fiziski, gan garīgi neesmu spējīgs turēt līdzi nevienam. Gribētos ieslēgties kaut kur, uzlikt Lake Radio - Mind un aizvērt acis. Tās atvēršu tikai tad, kad šis murgs jau būs galā. Ja tagad būtu brīvdiena, aizietu uz Rīgas Satiksmes filiāli, paēstu un iedzertu pa kādam alutiņam ar draugiem, tad brauktu dusēt dziļā miegā savā gultiņā. Situācija nopietna: šis īsais teksts no manis prasīja 20 minūtes. Idiots! post comment

muzons No.2 [01 Aug 2018|11:58am] Ir pagājis vēl viens mēnesis, atkal dalīšos ar to mūziku, kuru esmu klausījies un uzskatu par ievērības cienīgu. 1. Yung Lean - Crash Bandicoot & Ghostface/Shyguy Ja visiem vēl nav zināms, man ļoti patīk Līns. Nesen viņš izlaida divas jaunas dziesmas, varu teikt, ka abas man patīk, bet jāatzīst, ka jebkurai repa/ hiphopa dziesmai, kuru klausos, ir konkrēts mērķis un funkcija — pamodināt mani no rītiem. 2. Sonne Hagal - Ockerwasser Sonne Hagal jaunākais albis. Nav daudz, ko teikt, labs neofolks, vietām velk uz Death In June skaņu, citviet mazāk. Klausos bieži, pievienots pleilistēs. 3. Talking Heads - Talking Heads 77 Nav jau tā, ka klausos tikai kaut kādu Merzbow visu laiku. Man ļoti patīk maigas, patīkamas melodijas, ģitāras bez miljoniem efektu un vokāli, kas nav bļaušana. Tieši to meklēju, tieši to ieguvu. Bet Talking Heads es ik pa laikam klausos austiņās, guilty pleasure? Varbūt. 4. Godspeed You! Black Emperor - Allelujah! Don’t Bend! Ascend! Gatavojos rudenim. Man, kā daudziem, katram gadalaikam ir sava mūzika. Vasaras karstumā nevelk klausīties AAA Powerlines. Šīs grupas mūzika man patiešām saistās ar rudeni un to mindsetu, kādā parasti esmu, kad lapiņas sāk birt, lācīši piebāž dirsas pilnas ar salmiem un dubļiem, un, ejot ārā, jāuzvelk mētelītis. Viņu populārākais gabals bez šaubām ir Storm, kuru klausoties gribu pabimbāt vai vismaz padedzināt kūlu. 5. Horst-Wessel-Lied Nav komentāru, seciniet paši. Savējie sapratīs. Cīņai sveiki, dārgie draugi! 4 comments|post comment

Entartung [15 Jul 2018|12:08pm] Vakar bija tāds interesants/briesmīgs atgadījums, kuru, šķiet, nevarēšu aizmirst kādu laiku. Sēdēju sava mikrobusa pieturā. Pietura atrodas tieši pretī Origo, tādēļ var iztēloties, kāda publika tur bieži vien apgrozās. Patiešām, esmu redzējis, ka vīrietis gaišā dienas laikā mierīgā garā pastaigājas, vienā rokā turot Cēsu 14, bet otrā - mačeti (nu, vai citu lielu nazi, nezinu pareizos terminus). Pieturā ir maza sētiņa, norobežojums (atkal nezinu pareizo terminu), aptuveni tādi, kādi ir šosejas malās. Šīs “sētiņas” funcija ir vienkārša - sadalīt iebrauktuvi no izbrauktuves. Taču vakar kāds vīrietis ar noskūtu galvu un ādas vesti izlēma uz tās apsēsties. Viņš bija manāmi iedzēris vai ko stiprāku uzņēmis organismā, jo ne tikai grīļojās, bet, kad bija apsēdies, lēnām krita uz vienu sānu. Vienīgais veids, kā šo kustību varu paskaidrot ir salīdzinot ar to, kā cilvēki mēdz autobusos aizmigt- lēnām krītot uz sānu līdz pamostas. Pie vīrieša pieskrēja izmēros liela kundze. Labi, ko te jokoju! Milzīga! Līdz XXL un tālāk! Šai sievietei vārdi “gavēnis” un “diēta” no visām mājas atrodamajām vārdnīcām ir izsvītrots ar kotletīšu eļļu! Rokās, protams, dienišķais pintes aliņš. Viņa bakstīja vīrieti un bļāva viņam virsū man svešajā, slāvu valodā. Lai gan krievu valodu brīvi nepārvaldu sapratu, ka viņa nevis cenšas viņam palīdzēt, bet gan norāt un ,iespējams, arī noburt. Izbubinājusi visus plašajā krievu mēlē sastopamos lamuvārdus, sieviete uzsauca kādai citai dāmai. No elles dzīlēm izvilkās otra kundze, izmēros bija precīza pirmās kopija, arī alutiņš rokā. Viņa bija aptuveni 10-15 metru attālumā no notikuma vietas, taču viņas balss, iespējams, bija dzirdama pat Kurzemes Birztalas krastos. Viņa ātrā gaitā devās pie vīrieša un pirmās sievietes. Šeit nu mana nostāja pret šo gadījumu mainījās no absolūtas neitralitātes uz dusmām un skumjām. Tai otrai milzei līdzi bija MEITA!!! Kamēr šī bļāva, ka viņai ir “pohuj” par to vīrieti, kuru, starp citu, abas milzes pazina, viņai līdzi tipināja viņas meita. Meita pēc izskata bija pavisam normāla, aptuveni 5-7 gadus veca, atšķirība no abām milzēm, kalsna. Domāju, ka tā ir viņas meita, jo no sejas pantiem varēja nolasīt līdzību. Tagad abas sievietes bļāva uz vīrieti, kamēr viņš miga ciet. Bet meita stāvēja malā un skatījās. Beigās šīs divas sieviešu versijas Jabba the Hutt aizvilka vīrieti prom. Bet šis skats, kā maza meitene skatās uz šo deģenerātismu, tiešām, kā jau teicu, ar mani paliks vēl kādu laiku. Šķiet, ka ir laiks uzsākt attīrīšanas programmu, kurā šādus deģenerātus saliktu darba nometnēs vai pie bedrēm ar aizsietām acīm. Vēlams - pirms viņi ir radījuši pēcnācējus. post comment

Metronoms [11 Jul 2018|10:51am] Vakar lietotājs 26april2007  pēc kārtējā šota sāka “diskusiju” ar diviem 30-gadīgiem vīriešiem. Esmu pārsteigts, ka viņai visi zobi ir vietā un ap acīm nav zilumu. Pilnīgi traka chixa. 2 comments|post comment

Haoss [29 Jun 2018|10:02pm] Man riebjas haoss! Man riebjas milzīgi pasākumi, ja vien neesmu dzēris. Es tiešām nevaru izturēt, kad esmu lielā telpā ar 100+ cilvēkiem. Man vienmēr paliek kaut kā nedaudz slikti. Šodien biju savā izlaidumā. Briesmīgs pasākums, 2 no 10! Nevaru iedomāties, kam būtu jānotiek, lai būtu sliktāk. Sēdēt 3 stundas zālē ar vismaz 500 citiem cilvēkiem nav mans stils. Visi kaut ko čato savā starpā, paralēli notiek ceremonija un apsveikšana, visur kaut kādi ziedi, kaut kādi kropļi dzied. Nē, nē, nē! Man tiešām riebjas tas viss. Kad atrodos haotiskās situācijās, man sāk trīcēt rokas, sāpēt galva un palieku ļoti aizkaitināms, aptuveni tāpat kā uz pohām. 1 comment|post comment

[25 Jun 2018|02:26pm] [ music | Aphex Twin — Actium ] Šodien ir tāda Aphex Twin diena post comment

Mans pirmais dzejolis, kas apraksta manu ikdienu [22 Jun 2018|03:18pm] Mazas aldehīdu molekuliņas manī veidojas. Tā nu tās dienas paiet. post comment

Muzons [17 Jun 2018|01:00pm] Izdomāju, ka katru mēnesi varētu uztaisīt tādu nelielu atskaiti par to, ko klausos. Nezinu, vai tiem nabadziņiem, kuri šito lasa tas interesē, bet man vienmēr patīk pastāstīt par mūziku, kas man patīk. Šis arī būtu ļoti viegli izdarāms, jo last.fm visu atskaiti principā saliek kopā pats. Tātad... 1. Oneothrix Point Never — Age Of Tiešām fantastisks albis, es esmu nenormālā kaifā, kad klausos “The Station”, “Black Snow”, “Same”. 2. Arca — Mutant Jā, šo albumu esmu klausijies vairāk kā 100 reizes, bet man tas neapnīk. Es jau rakstīju, ka klausos Arca — Mutant, kad jūtos labi, nezinu, ko no tā var secināt, bet kaut ko noteikti var. 3. Maxo Kream — The Persona Tape Nekas mani nepamodina tik pat labi un ātri kā slazda mūzika. Tādēļ arī šo klausos, apslēptu iemeslu nav. 4. The Savage Young Taterbug — Shadow of Marlboro Man Nezinu, kādēļ šo klausos, jo parasti man dziļu nepatiku rada country, western utt., bet šis albums šķiet ļoti nomierinošs. Ja, piemēram, Arca vai OPN manī rada interesi, jo nespēju paredzēt, kā skaņa/dziesma attīstīsies, tad šis manī rada patīkamu un maigu drošības sajūtu, jo dara tieši pretējo. 5. Richard Dawson — Peasant Interesanti, ka šis albums ir veltīts dzīvei viduslaikos. Resp.- tiek aplūkoti vairāki dzīves aspekti šajā laika periodā. Man arī dikti patīk eksperimentālais Ričarda kompozīcijas stils. Un man zossādiņa uzmetas, kad viņš cenšas ar balsi uziet augstākā oktāvā. Tas nu būtu viss. :) 3 comments|post comment

[17 Jun 2018|12:56am] [ music | Sufjan Stevens — Come on! Feel the Illinoise! Part I ] Taks! Taks! Taks! Nevaru vairs normāli paklausīties Sufjan Stevens, jo ar viņa mūziku rodas pārāk spilgtas asociācijas. Man no novembra līdz aptuveni janvārim bija viena čiepa. Viņa bija pilnīgi stulba, atceros, ka gadu mijas pasākumā viņa ar saviem stulbajiem izteikumiem iestarpinājās jau tā stulbā sarunā starp stulbiem cilvēkiem (tostarp un GALVENOKĀRT mani). Bet katru reizi, kad klausos “Illinoise”, man prātā ienāk ļoti spilgtas bildes ar mūsu kopīgajiem piedzīvojumiem. Piemēram, decembrī, kad bija putenis, sals, utt., mēs dzērām bamsli (jo ko gan citu mēs varētu dzert) Āgenskalnā pie arodskolas. Tur arī palikām kādas 4 stundas, sadevušies rociņās un pilnīgā pipelē. Tā nu mēs pavadījām tos divus, trīs mēnešus— dzerot un dzerot, un dzerot. Laikam, beidzu ar viņu runāt, jo sajutos kā absolūta miskaste, kad pavadīju laiku ar viņu. Tiešām bija traki! Tagad, uz to atskatoties, saprotu divas lietas: 1. Vajadzēja klausīties draugos un netusēt ar viņu. Man kāds tajā laikā diezgan tuvs draugs teica, ka viņa ir pilnīga miskaste un es varu ko labāku sazīmēt. Bet nu vot kā neklausījos šajā viedajā padomā. 2. Man bija daudz labākas lietas par viņu tajā mirklī. Es nedomāju kaut kādas čiepas vai meičas, bet vispār— man bija daudz ko darīt, un viņas dēļ to neizdarīju. Ātrais Zēn’, kādēļ par šo stāsti branča skvadam un pārējiem cibotājiem? Ā! Es pirms 3 minūtēm viņai uzrakstīju, vai viņa tuvākajā laikā negrib ieķert aliņu. Hmmm.... 4 comments|post comment

Mīkstais! [16 Jun 2018|11:16am] [ mood | confused ] Bāc! Neveiksme! Sistēmas kļūme! Kādu laiku jau spļauju laukā rasu un etniskā naida pantus. Vienu pēc otra. Diršos par nēģeriem, žīdiem, ruskijiem. Bet nekad nedomāju, ka dievi man par šo atmaksās. Tā nu ir sagadījies, ka man jāstrādā kolektīvā ar vairākiem krievu tautības pārstāvjiem. Un šis lēnām grauj manus uzskatus par šo konkrēto tautu. Nevar taču būt tā, ka mana jaukā kolēģīte, kura visu laiku prasa, vai man viss kārtībā, vai man kā palīdzēt, ir KRIEVS. Nu nē! Lai gan vakar man nācās krievu tautības viesiem pusstundu skaidrot, kādēļ nevajag čamdīt un taustīt aprīkojumu, kas ir tūkstošiem eiro vērts. Kas notiek? Vai man sirsniņa pārāk mīksta? 2 comments|post comment

Tepat viss notiek [15 Jun 2018|12:40am] Tik tikko mikriņā satiku vienu pazīstamu puisi. Viņš pateica interesantu novērojumu: “pēdējā laikā jūtos tukšs.” Tukšuma sajūtu izjūtu bieži. Visvairāk, kad ķermenis un prāts netiek nodarbināti. Es saprotu tos, kuri saka, ka nejūtas nekā, jo man arī tā ir bijis. Kaut kāda sajūta, ka tu klīsti pa visumu. Tavām darbībām nav ne jēgas, ne seku. Nezinu, moš stulbi izklausās, bet esmu arī daudz domājis par to, kā paārtraukt šīs mocības. Atbilde: smags darbs Bet, ja tas nepalīdz, ir jākustās. Visu laiku jāmaina vide un apkārt esošie. Šajā sakarā daudz “Unabomber” teiktajam piekrītu. Mēs esam tikuši pārāk tālu attīstībā, lai nejustu sekas. Maļu uz apli. Uz apli vien, uz apli vien 1 comment|post comment

Antisociālais kroplis [14 Jun 2018|01:34pm] Kaut kā nu tā sanāca, ka lielāko daļu savas dzīves esmu bijis visai kautrīgs. Man jau kopš kaut kādiem bērnudārza laikiem ir bijušas problēmas komunicēt ar citiem. Cik atceros, vienmēr man ir bijusi neizpratne par sociālām situācijām. Nevaru teikt, ka biju viens no tiem “omg i’m so awkward!” tipiem, bet pat bērnībā man ļoti patika pasēdēt vienam un kaut ko palasīt vai paķēpāt. Man šķiet, ka šo arī mani vecāki ļoti labi saprata. Bija reiz tā, ka sēdēju pie galda un, kā jau piecgadniekam pienākas, kaut ko ķēpāju uz papīra. Manus vecākus satrauca divas lietas: 1. Tas, ka, ķēpājot kaut ko uz papīra, ar sevi sarunājos. 2. Tas, ka zīmēju Kristus krustā sišanu. Lai gan šis ir saprotami, jo baznīcās biju saskatījies gleznas. Bija arī tā, ka reiz vecākiem rādīju savus ķēpājumus. Ja pareizi atceros, tur bija no grāmatas nozīmēta mašīna. Kad vecāki sāka tipisko “cik skaisti, malacītis”, es paņēmu melnu krītiņu un visu pārkrāsoju. Bieži bēdājos, jo man šķiet, ka man nav bijusi tāda forša bērnība. Līdz skolas vecumam negāju ciemos pie neviena, un pat skolas vecumā pēc stundām neko daudz nedarīju, arī vasaras pie omammas pavadīju. Es jau nesūdzos, daudz laba man no tā arī ir nācis. Piemēram, man šķiet, ka diezgan labi saprotu, kādi ir cilvēku mērķi, ar mani runājot. Tie laiki gan, man šķiet, ir pagājuši. Diemžēl vai par laimi apstākļi man piespieda komunicēt un pārvarēt savas robežas sociālajās prasmēs. Taču tagad, kad studijas universitātē sākas pēc tikai 3 mēnešiem, man atkal parādās nelielas bailes un ierobežojumi. Kādēļ šo rakstu? Ā, pavisam garlaicīgi — kolēģe tīrā latviešu valodā uzdeva pavisam vieglu jautājumu, un es domāju, ka viņa mani cenšas izjokot. Kaut kas tajā nebija. Labi, may gods bless you! Peace! 1 comment|post comment

Klausos tikai Bītlus! [13 Jun 2018|11:09am] Ik pa laikam nākas satikt cilvēkus, kuri patiešām uzskata, ka mūsdienu mūzikā nav nekā laba (vai arī, ka lielākā daļa mūzikas ir “sūds). Godīgi sakot, es arī ilgu laiku uzskatīju, ka mūsdienu mūzika sūkā līku krānu. Tajā laikā daudz klausījos Black Sabbath, Love, Eric Clapton utt.(un atzīstu, ka ik pa laikam vēl tagad ieslēdzu un paklausos “Master of Reality” vai “Never Say Die”) . Taču kaut kādā mirklī sapratu, ka es nevaru šo mūziku klausīties visu savu mūžu un tā nu sākās mani muzikālie meklējumi. Atceros, ka tajā laikā pieturējos pie uzskata, ka rokmūzika “nomira” 90. gados un viss, ko tagad izdod kā roku drīzāk ieliekams kategorijā “pops/poproks”. Tad kaut kā pavisam nejauši uzgāju Swans albim “To Be Kind”. Tas bija un ir viens no maniem all-time favorītiem. Tas ir ne tikai piemērs labai mūsdienu rokmūzikai, bet arī pamatīgi eksperimentāls albums. Es tiešām kaifoju katru reizi, kad M. Gira bļauj “Bring the Sun!!”. Arī pret hiphopu un repu man bija visai nosodoša attieksme, man likās, ka reps ir tāda trula padarīšana. Bet, iespējams, 2016. gadā es sāku pamatīgi aizrauties ar hiphopu un repu. Ievads hiphopā man bija diezgan smieklīgs, proti, vēl pirms 16. gada daudz un dikti klausījos visus Death Grips albjus pēc kārtas. Savukārt ar repu stāsts ir nedaudz cits. Es apzināti izvēlējos sākt iepazīt šo mūzikas žanru. Pirmais repa albums, ko noklausījos no Α līdz Ω, bija Milo albums “So the Flies Don’t Come”. Jāsaka, ka man jau ar pirmo dziesmu tas ļoti iepatikās. Tas arī sagrāva manus priekšstatus par to, ka nēģeri nav spējīgi uz poētismu utt.. Protams, nevar nepieminēt arī Kendriku, jo viņš tomēr ir viens no, ja ne pats svarīgākais šīs desmitgades reperis. Lai gan man patīk viņa “To Pimp a Butterfly”, man daudz spēcīgāku emocionālu reakciju rada albums “good kid, m.A.A.d city”. Atgriežoties pie hiphopa, man šķiet burvīgs hiphopa duets Shabazz Palaces un viņu pēdējie divi albumi ir tiešām baudāmi. Daudz sliktu var teikt par 2017. gada Skaņu mežu, bet viņu koncerts man tiešām likās ļoti labs. Arī pops ir daudz laba. Protams, varu piekrist, ka tas, ko var klausīties pa EHR, ir kaut kāds žīdmasonu radīts propogandas ierocis vai, ja ne tas, tad vismaz izcili garlaicīga mūzika. Taču pops mūsdienās tiek, cik saprotu, nošķirts no termina “popmūzika” jeb populārā mūzika. Arī šis žanrs ir gana plašs, piemēram, izcili piemēri popam ir LCD Soundsystem, Animal Collective, Gorillaz. Tā, lūk! Tas ir mans ašais viedoklis par moderno mūziku. Protams, der atcerēties, ka es NEESMU pabeidzis konservatoriju un šis ir tikai mans viedoklis. Miers uz Zemes, cilvēkiem labs prāts! 4 comments|post comment

navigation [ viewing | 80 entries back ] [ go | earlier/later ]