ja tā tas turpināsies, tad es kādu dienu kaut kur pakritīšu bezspēkā uz kādas apmales vai uz soliņa. vislabprātāk, kādā omulīgā rūpju klēpī. tie trokšņi naktī, notikumi un iespaidi un pārdzīvojumi un attiecīgi no tiem izrietošās domas..tomēr nedaudz sanāk iemigt, bet tie sapņi tādi, ka nevar saprast vai smieties vai raut matus ārā.