Atlants pēdējā laikā atkal un atkal sastop vienu argumentu, kurš sāk šķist interesants nevis tāpēc, ka būtu pārliecinošs, bet tāpēc, ka tas tik labi ilustrē to, cik intuitīvi cilvēki domā par valsti un cik reti viņi vispār mēģina analizēt, kādēļ valsts ir uzbūvēta tieši tā, kā tā ir. Runa ir par klasisko frāzi: "Es nevēlos, lai mana nodokļu nauda tiktu izmantota X." Reizēm tas ir NVO finansējums, reizēm sabiedriskie mediji, reizēm kultūra, reizēm palīdzība Ukrainai, reizēm veloinfrastruktūra, reizēm pabalsti, reizēm vēl kaut kas. Pats konkrētais objekts šeit nav būtisks. Atlantu daudz vairāk interesē pats domāšanas modelis, jo tas gandrīz vienmēr balstās vienā un tajā pašā klusējot pieņemtajā pieņēmumā – proti, ka cilvēks joprojām kaut kādā nozīmē ir savas nodokļos samaksātās naudas īpašnieks un ka viņam būtu jābūt iespējai noteikt šīs naudas tālāko likteni. Atlants pieļauj, ka šāda intuīcija psiholoģiski ir saprotama. Galu galā cilvēks ir strādājis, nopelnījis algu, redz, cik daudz nodokļos tiek ieturēts, un dabiski rodas sajūta, ka tā joprojām ir "viņa nauda". Taču interesanti ir tas, ka tieši šajā brīdī cilvēks sāk domāt par nodokļiem tā, it kā tie būtu ziedojums, nevis nodokļi. Un šī nav tikai semantiska atšķirība. Atlants domā, ka šeit slēpjas pilnīgi atšķirīga valsts filozofija.

Ja Atlants ziedo, piemēram, dzīvnieku patversmei, tad viņam tiešām ir visas tiesības pateikt: "Es vēlos, lai mans ziedojums tiktu izmantots tikai kaķu ārstēšanai." Tas ir viņa ziedojums. Tā ir privāta vienošanās starp divām pusēm. Līdzīgi darbojas gandrīz visa labdarība. Ziedotājs var izvēlēties organizāciju, projektu, mērķi un nereti pat konkrētu aktivitāti. Ja organizācija šos nosacījumus neievēro, ziedotājs nākamreiz vienkārši neziedo. Tirgus un ziedojumu vide funkcionē tieši šādi. Taču nodokļu sistēma pēc būtības ir izveidota tieši pretēji. Nodokļu maksājums nav nosacīts ziedojums. Tas nav ieguldījums konkrētā projektā. Tas nav abonements atsevišķam pakalpojumam. Nodokļu būtība ir tāda, ka indivīds atsakās no tiesībām individuāli noteikt šīs naudas izmantošanu apmaiņā pret kolektīvu mehānismu, kurš nodrošina publiskās funkcijas. Citiem vārdiem sakot – brīdī, kad cilvēks ir samaksājis nodokli, šī nauda vairs nav "viņa". Tā kļūst par daļu no publiskā budžeta, kura sadali nosaka demokrātiskās institūcijas, nevis katra indivīda personīgās simpātijas.

Atlantam šķiet interesanti, ka daudzi cilvēki šo intuitīvi nepieņem, lai gan ikdienā bez problēmām pieņem līdzīgus principus citās jomās. Piemēram, neviens nesaka: "Es negribu, lai mana elektrības rēķina nauda tiktu izmantota elektrolīniju remontam Latgalē, jo es dzīvoju Kurzemē." Tiklīdz nauda ir nonākusi uzņēmuma budžetā, uzņēmums pats lemj, kā to sadalīt, lai sistēma kopumā darbotos. Tas pats attiecas uz apdrošināšanu. Cilvēks nevar pieprasīt, lai viņa iemaksas nekādā gadījumā netiktu izmantotas citu pacientu ārstēšanai. Tieši otrādi – visa apdrošināšanas ideja balstās uz kopīga riska fonda izveidi. Atlants piekrīt, ka valsts nav apdrošināšanas sabiedrība, tomēr princips ir līdzīgs – individuālās iemaksas tiek apvienotas kopējā fondā, jo tieši šāda sistēma spēj nodrošināt stabilitāti.

Patiesībā Atlants pat domā, ka formulējums "mana nodokļu nauda" pats par sevi ir maldinošs. Ne juridiski, ne ekonomiski šāda kategorija faktiski nepastāv. Nodokļu maksātājam nepieder konkrētas budžeta eiro banknotes. Neviens nevar pateikt, ka viņa samaksātie 150 eiro aizgāja tieši vienas konkrētas pašvaldības bibliotēkas remontam, bet kāda cita cilvēka samaksātie 93 eiro – Valsts policijas degvielai. Budžets nedarbojas šādā granularitātē. Tas ir kopējs resurss. Un tas ir kopējs resurss nevis nejauši, bet tāpēc, ka tikai šādi vispār iespējams finansēt publiskās funkcijas. Atlants domā, ka cilvēki bieži neapzināti iedomājas valsts budžetu kā milzīgu PayPal kontu, kur katram maksājumam ir pievienota piezīme: "Šis no Jāņa. Izmantot tikai veloceliņam." "Šis no Pētera. Nekādā gadījumā neizmantot NVO." Taču tā būtu pilnīgi cita sistēma. Un, iespējams, viena no visnespējīgākajām sistēmām, kādu vispār varētu izdomāt.

Atlants reizēm domās mēģina šo modeli izspēlēt līdz galam. Pieņemsim, ka rīt Latvijā tiek ieviesta pilnīgi personalizēta nodokļu sistēma. Katram iedzīvotājam VID elektroniskajā deklarēšanās sistēmā parādās izvēlne, kur viņš var atzīmēt, kam drīkst izmantot viņa nodokļus. Atlants, piemēram, droši vien atzīmētu cilvēktiesību organizācijas, universitātes, zinātni, sabiedrisko transportu, bibliotēkas, veloinfrastruktūru, dabas aizsardzību un nevalstisko sektoru. Atlants arī labprāt finansētu sabiedriskos medijus. Taču Atlants ļoti labi apzinās, ka liela daļa citu cilvēku atzīmētu pilnīgi pretējo. Kāds atteiktos finansēt jebkādas NVO. Kāds atteiktos finansēt mākslu. Kāds atteiktos finansēt sabiedriskos medijus. Kāds atteiktos finansēt augstskolas. Kāds atteiktos finansēt jebkādu palīdzību migrantiem. Kāds atteiktos finansēt klimata politiku. Un tieši šeit Atlants uzdod jautājumu, kuru šā argumenta autori gandrīz nekad neuzdod paši sev. Kas notiek tālāk? Kā šī sistēma funkcionē pēc pirmās dienas? Kā tiek sastādīts budžets? Kā tiek pieņemti ilgtermiņa lēmumi? Kā tiek plānotas investīcijas? Kā tiek slēgti daudzgadu līgumi? Kā tiek nodrošināta policijas vai tiesu sistēmas darbība, ja to finansējums katru gadu ir atkarīgs no tā, cik cilvēku konkrētajā gadā atzīmējuši pareizo ķeksīti? Atlants domā, ka lielākā daļa cilvēku nekad nav mēģinājuši šo domu eksperimentu pabeigt. Viņi apstājas pie patīkamās sajūtas, ka "es beidzot varētu izlemt", nevis aizdomājas, kas notiktu, ja izlemtu visi pārējie.

Un te arī parādās vēl viena interesanta lieta. Cilvēki gandrīz vienmēr iztēlojas, ka sistēma viņiem dos lielāku kontroli pār citu cilvēku finansētām lietām, bet ļoti reti aizdomājas, ka tieši tādu pašu kontroli iegūs arī visi pārējie. Atlants ir diezgan pārliecināts, ka cilvēks, kurš šodien raksta: "Es negribu finansēt NVO," diez vai būtu sajūsmā, ja Atlants rīt paziņotu: "Lieliski. Atlants savukārt nevēlas finansēt Valsts policiju, robežsardzi, cietumu sistēmu vai valsts baznīcu atbalsta programmas. Katrs finansējam tikai to, kas pašiem patīk." Kaut kādā dīvainā veidā cilvēki bieži iedomājas, ka izvēles brīvība darbosies asimetriski – proti, viņu pašu vēlmes tiks ņemtas vērā, bet citu vēlmes būs pietiekami līdzīgas, lai sistēma kopumā turpinātu darboties. Atlants neredz nevienu iemeslu, kādēļ tā varētu būt.

Tieši tādēļ Atlantam šķiet, ka aiz šķietami nevainīgās frāzes "es negribu, lai mana nodokļu nauda tiktu izmantota..." patiesībā slēpjas daudz fundamentālāks jautājums. Tas nav jautājums par NVO. Tas nav jautājums par kultūru. Tas nav jautājums par konkrētu budžeta pozīciju. Tas ir jautājums par to, vai cilvēks vispār pieņem kolektīvās finansēšanas principu. Un Atlants domā, ka ļoti bieži atbilde ir paradoksāla – cilvēks šo principu pieņem visās jomās, kuras viņam šķiet pašsaprotamas, un noraida tikai tajās jomās, kurām viņš ideoloģiski nepiekrīt. Tas ir saprotami psiholoģiski, bet ļoti problemātiski, ja mēģina no tā izveidot konsekventu politisku teoriju.

Ja Atlants mēģinātu formulēt vēl fundamentālāk, tad viņš teiktu, ka šāda domāšana vispār sajauc divas pilnīgi atšķirīgas lietas – individuālo preferenci un publisko izvēli. Demokrātija nav mehānisms, kura uzdevums ir panākt, lai katrs cilvēks saņemtu tieši to valsti, kuru viņš individuāli vēlas. Ja tā būtu, demokrātija būtu neiespējama jau definīcijas līmenī, jo sabiedrībā eksistē tūkstošiem savstarpēji nesavietojamu preferenču. Demokrātija drīzāk ir mehānisms, kas ļauj sabiedrībai pieņemt kolektīvus lēmumus apstākļos, kuros pilnīga vienprātība nav iespējama. Citiem vārdiem sakot, valsts budžets nav individuālo vēlmju katalogs. Tas ir kompromisu rezultāts. Atlants domā, ka cilvēki šo kompromisa aspektu sistemātiski nenovērtē. Viņi uztver demokrātiju kā sistēmu, kurā viņiem būtu jāuzvar, nevis kā sistēmu, kurā nevienam nav iespējams uzvarēt pilnībā.

Patiesībā ekonomikas literatūrā jau sen ir aprakstīta problēma, ko sauc par publiskajām precēm. Atlants negrib pārvērst šo ierakstu ekonomikas lekcijā, taču ideja ir pārsteidzoši vienkārša. Pastāv lietas, kuras nav iespējams vai nav saprātīgi finansēt individuāli, jo to sniegtais labums nav ekskluzīvs. Ja Latvijai ir armija, tā neaizsargā tikai tos cilvēkus, kuri "samaksāja par armiju". Ja valstī tiek kontrolētas infekcijas slimības, ieguvēji ir arī tie, kuri nekad nav interesējušies par epidemioloģiju. Ja darbojas tiesu sistēma, tās radītā tiesiskā stabilitāte palīdz arī cilvēkiem, kuri nekad nav bijuši tiesā. Tas pats attiecas uz meteoroloģiju, ugunsdzēsējiem, robežapsardzību, ielu apgaismojumu, satiksmes regulēšanu, pārtikas drošības kontroli un simtiem citu funkciju. Tieši tāpēc publiskās preces gandrīz nekad nevar efektīvi finansēt pēc principa "maksā tikai tie, kuriem tās patīk". Šāda sistēma ļoti ātri sabruktu tā saucamās "bezbiļetnieka problēmas" dēļ – cilvēkam vienmēr būs kārdinājums nefinansēt pakalpojumu, no kura viņš tāpat gūs labumu, ja to finansēs citi.

Tieši šeit Atlants saskata interesantu pretrunu. Cilvēks saka: "Es negribu finansēt NVO." Labi. Bet vai viņš būtu gatavs pieņemt arī pretējo principu? Proti, ka cilvēki, kuri nevēlas finansēt policiju, drīkst to nedarīt? Ka cilvēki, kuri nevēlas finansēt armiju, drīkst to nedarīt? Ka cilvēki, kuri nevēlas finansēt pensijas, drīkst to nedarīt? Ka cilvēki, kuri nevēlas finansēt autoceļus, drīkst to nedarīt? Atlants ievēro, ka atbilde gandrīz vienmēr ir selektīva. Izrādās, ka cilvēks aizstāv individualizētu finansēšanu tikai tad, kad runa ir par tām budžeta pozīcijām, kurām viņš nepiekrīt. Savukārt visas pārējās pēkšņi kļūst par pašsaprotamu valsts funkciju. Tas ir ļoti saprotami no psiholoģijas viedokļa, bet ļoti grūti aizstāvami kā konsekvents politisks princips.

Atlantam šķiet, ka šeit darbojas vēl viens interesants mehānisms. Cilvēki intuitīvi uztver nodokļus kā apmaiņas darījumu. Viņi domā apmēram šādi: "Es samaksāju valstij, tātad man pienākas pakalpojums." Taču patiesībā nodokļu sistēma nav tirgus darījums. Tā nav līdzvērtīga preču apmaiņa. Valsts nekad nav apsolījusi katram cilvēkam atdot tieši tikpat lielu labumu, cik viņš samaksājis nodokļos. Vienam cilvēkam dzīves laikā būs nepieciešamas vairākas sarežģītas operācijas, kuras izmaksās simtiem tūkstošu eiro. Citam nekad nevajadzēs gandrīz neko. Kāds visu mūžu nemaz neizsauks ugunsdzēsējus. Kādam nodegs māja. Kāds nekad neies tiesā. Kāds tiesāsies piecpadsmit gadus. Kāds saņems bērnu pabalstus. Kādam bērnu nebūs. Kāds nodzīvos līdz simts gadiem un saņems pensiju četrdesmit gadus. Cits nomirs piecdesmit gadu vecumā. Ja nodokļu sistēmu mēģinātu pārvērst individuālā norēķinu sistēmā, tā pārstātu būt nodokļu sistēma un kļūtu par ārkārtīgi sarežģītu maksas pakalpojumu katalogu.

Atlants arī domā, ka cilvēki pārāk reti aizdomājas par to, kā izskatītos valsts, ja katru gadu budžets būtu pilnībā atkarīgs no individuālo preferenču svārstībām. Politiķi parasti tiek kritizēti par īstermiņa domāšanu, taču iedomāsimies sistēmu, kurā katru janvāri simtiem tūkstošu cilvēku no jauna pārdala savu nodokļu finansējumu. Kā šādā sistēmā vispār būtu iespējams plānot universitāšu attīstību? Kā būtu iespējams būvēt slimnīcas, kuru projekti ilgst desmit gadus? Kā būtu iespējams iegādāties militāro tehniku ar piegādes termiņu pēc septiņiem gadiem? Kā būtu iespējams uzturēt profesionālu policiju, ja katru gadu pastāv risks, ka puse sabiedrības izlems finansēt tikai dzīvnieku patversmes vai tikai ceļus? Atlants domā, ka cilvēki bieži vien neapzinās, cik milzīga vērtība pati par sevi ir budžeta prognozējamībai. Valsts nevar funkcionēt tikai ar labām idejām. Tai nepieciešama institucionāla nepārtrauktība.

Ir vēl kāda lieta, kas Atlantam šķiet īpaši interesanta. Cilvēki gandrīz vienmēr saka: "Es negribu, lai mani nodokļi finansē..." Taču ļoti reti dzirdams formulējums: "Es nepiekrītu tam, ka demokrātiski ievēlētais parlaments šādi sadalījis publisko budžetu." Abi teikumi šķiet līdzīgi, bet patiesībā tie atspoguļo pilnīgi atšķirīgu izpratni par valsti. Pirmais pieņem, ka nodokļu maksātājs saglabā īpašumtiesības pār savu iemaksu. Otrais atzīst, ka budžets ir kolektīvs politisks lēmums, kuram cilvēks var nepiekrist, bet kurš nav reducējams uz viņa individuālo izvēli. Atlants domā, ka tieši šī atšķirība bieži paliek nepamanīta.

Paradoksālā kārtā tie paši cilvēki, kuri visvairāk uzsver individuālo atbildību, šajā jautājumā bieži vien demonstrē ļoti individuālistisku valsts izpratni. It kā valsts būtu milzīgs pakalpojumu sniedzējs, kuram katrs klients sastāda savu pasūtījumu. Taču valsts nav Netflix, kur var atteikties no sporta kanāliem un piemaksāt par dokumentālajām filmām. Valsts nav restorāns, kur var pasūtīt ēdienu bez sīpoliem. Valsts nav interneta veikals, kur iespējams izņemt nevēlamās budžeta pozīcijas no iepirkumu groza. Valsts ir institucionāls mehānisms, kura galvenais uzdevums ir nodrošināt kolektīvo rīcību situācijās, kur individuālā izvēle vairs nespēj efektīvi atrisināt problēmu.

Tāpēc Atlantam šķiet, ka daudz godīgāks formulējums būtu nevis "es negribu, lai mana nodokļu nauda finansē X", bet gan "es uzskatu, ka valsts budžetā X saņem pārāk lielu finansējumu salīdzinājumā ar citām prioritātēm". Tā jau ir pilnīgi cita diskusija. Tā ir politiska diskusija. Par prioritātēm, efektivitāti, rezultātiem un sabiedrības interesēm. Atlants ir gatavs šādā diskusijā piedalīties. Taču diskusija kļūst intelektuāli nekorekta tajā brīdī, kad cilvēks sāk runāt tā, it kā valsts būtu vienkārši nozagusi viņa personīgo ziedojumu un novirzījusi to "nepareizajam" mērķim. Tieši šī metafora, Atlantaprāt, ir kļūdaina jau pašā sākumā, un, ja kļūdains ir pats sākuma pieņēmums, tad arī visi secinājumi, kas no tā tiek būvēti, kļūst vismaz apšaubāmi.