Atlants ziņo, ka, neskatoties uz ilgstošo klusēšanu, viņu vēl nav skārusi plaši izplatītā smadzeņu puve.

Atlants ar zināmu interesi novēro, ka interneta diskusijas pēdējos gados ir kļuvušas nevis mazāk informatīvas, bet strukturāli atšķirīgas. Agrāk cilvēki centās pārliecināt. Tagad cilvēki cenšas signalizēt piederību. Atšķirība ir būtiska. Pirmajā gadījumā argumenta mērķis ir mainīt sarunas biedra uzskatus. Otrajā – demonstrēt savai grupai, ka runātājs pieder "pareizajai" ciltij.

Rezultātā argumenti kļūst arvien īsāki, bet pārliecība – arvien lielāka. Sarežģīts jautājums tiek reducēts līdz vienam sauklim, vienai etiķetei vai vienam ekrānuzņēmumam. Tas nav tāpēc, ka cilvēki būtu kļuvuši stulbāki. Atlants šādu secinājumu neizdarītu. Cilvēki vienkārši pielāgojas videi. Ja vide apbalvo ātrumu, emocionālu reakciju un piederības signalizēšanu, tad tieši šīs īpašības arī tiek kultivētas.

Tas ir savā ziņā ironiski. Internets sākotnēji tika uztverts kā instruments, kas ļaus piekļūt bezprecedenta zināšanu apjomam. Tas arī notika. Taču vienlaikus tas radīja vidi, kurā zināšanas kļuva mazāk vērtīgas par pārliecības demonstrēšanu. Informācija kļuva praktiski bezmaksas. Uzmanība kļuva ārkārtīgi dārga. Un, tiklīdz uzmanība kļuva par galveno valūtu, diskusijas neizbēgami sāka pielāgoties uzmanības ekonomikai.

Atlants pamana vēl vienu interesantu tendenci. Cilvēki arvien retāk raksta, lai kaut ko noskaidrotu. Viņi raksta, lai nekavējoties ieņemtu pozīciju. Šķiet, ka frāze "Atlants nezina" ir kļuvusi gandrīz par nepieņemamu formulējumu publiskā telpā. Taču tieši spēja pateikt "nezinu" ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem tam, lai vispār varētu kaut ko uzzināt.

Nav nejaušība, ka zinātne balstās nevis pārliecībā, bet sistemātiskās šaubās. Labs pētnieks nav cilvēks, kurš vienmēr zina atbildi. Labs pētnieks ir cilvēks, kurš ļoti precīzi zina, ko viņš vēl nezina. Savukārt sociālie tīkli šo attieksmi sistemātiski soda. Nenoteiktība neizplatās. Pārliecība izplatās.

Atlants arī ievēro, ka arvien biežāk tiek sajaukti divi pilnīgi atšķirīgi jēdzieni – viedoklis un identitāte. Ja viedoklis kļūst par identitātes sastāvdaļu, tad jebkura kritika automātiski tiek uztverta kā personisks uzbrukums. Tādēļ cilvēki vairs neaizstāv argumentus. Viņi aizstāv paši sevi. Šādā situācijā diskusija kļūst gandrīz neiespējama, jo kļūdas atzīšana tiek uztverta kā sociāls zaudējums.

Tieši tādēļ Atlants joprojām uzskata, ka garas diskusijas ir vērtīgas. Ne tāpēc, ka garš teksts automātiski būtu gudrāks. Lielākā daļa garu tekstu ir vienkārši gari. Taču sarežģītus jautājumus reti var godīgi aplūkot divos teikumos. Ja problēmai ir desmit būtiski aspekti, tad intelektuāli godīga atbilde nevar sastāvēt no viena saukļa.

Varbūt tas ir arī iemesls, kāpēc Sviesta Ciba joprojām Atlantam šķiet interesanta. Tā nav ideāla platforma. Tajā netrūkst dīvaiņu, troļļu un cilvēku, kuri acīmredzami vairāk bauda konfliktu nekā argumentāciju. Taču atšķirībā no daudzām citām vietām Ciba joprojām pieļauj tekstu. Nevis divdesmit sekunžu video, nevis algoritma atlasītu emociju, bet tekstu. Un teksts cilvēku piespiež domāt citādi. Rakstot garāku tekstu, kļūst daudz grūtāk noslēpt pretrunas savā argumentācijā.

Atlants nepretendē uz absolūtu objektivitāti. Arī viņam ir savi aizspriedumi, simpātijas un antipātijas. Atšķirība ir tikai tajā, ka Atlants cenšas tās uztvert kā hipotēzes, nevis kā pašsaprotamas patiesības. Ja parādās pārliecinošāki argumenti, uzskatus var mainīt. Tas nav vājums. Tā ir normāla intelektuālās darbības sastāvdaļa.

Atlants arī turpmāk plāno rakstīt garus tekstus. Ne tāpēc, ka algoritmi tos mīlētu. Drīzāk otrādi. Un ne tāpēc, ka visi tos izlasīs. Lielākā daļa neizlasīs. Taču vienmēr atradīsies daži cilvēki, kuriem vēl interesē nevis tas, kurā komandā runātājs spēlē, bet gan tas, vai viņa argumentācija iztur kritisku analīzi.

Kamēr šādi cilvēki vēl eksistē, tikmēr arī diskusijām vēl ir jēga.