Dārziņš -

tāpēc jau saku, ka viss ir tikai galvā.
visas shēmiņas, pieņēmumi, normas.
bet mani tikai mulsina fakts, ka, lai nokļūtu nākamajā līmenī, cilvēks tik daudz kam izmaļas cauri, ka beigās kļūst par sasodītu ciniķi un pofigistu kaut kādā ziņā.
nemācēšu laikam precīzi uzrakstīt, kā to biju domājusi.

Perfekti teikts, Maf! :)
gribētu vēl piebilst - no dažādu situāciju pieredzes, sāk rasties apziņa, ka tikai mans viedoklis nav galvenais un pareizākais - ir vēl citi viedokļi, un, ja pat sākumā, šķiet, pa pusei apmierinoši vai pa pusei nepieņemami - ar laiku tie tiek pieņemti, prāts nonivilējas un pielāgojas realitātei, jeb paplašinās iespējamo modeļu shēma smadzenēs pašam. Un, kad jau pats spēj pieļaut sev visdažādākās shēmas - arī citus uztvert ir vieglāk, saprast vieglāk, un pat nenosodīt. Savā ziņā pofigisms, savā - māka dzīvot viegli, bet šis vieglums ir mānīgs, jo apakšā ir milzu rūdījums, n-to reižu pārkāpšana sev pāri un ne tikai sevī ieklausīšanās, bet arī saprašana.

un vēl kas - patiesībā tā nosauktā darbība, kas notiek visur riņķī - ir ļoti viegli "atkožama", ja ir šis pofigisms. No malas varētu šķist, ka naivulis un dumulis, bet patiesībā - savā ziņā tā ir situācijas izvērtēšana - baudīt ko tā sniedz un paturēt prātā, ka shēmas var būt dažādas un mainīgas. Katru dienu tiek noķerts vienreizības mirklis, un katru dienu Tu izvēlies savu pozīciju - vai neļaut, vai tieši otrādi - atļauj sevi mānīt. Visgudrākais visā šajā ir māka paklusēt, ja arī meli ir labi zināmi & pazīstami.
Vairums vīriešu, kuriem sen kā apriebusies sievietes vārīšanās par tēmu "kleitas" ir iemācījušies paklusēt. Tik pat paklusēt var iemācīties ikdienā.

o jā, var arī tā.
Vēl bez paklusēšanas vajadzētu iemācīties izteikties īsāk :)

Jā un Nē.
Ja čaumalas nav sākumā, tad arī rieksts nekāds beigās nesanāks.
Tāpēc, ja būtu izvēle, labprātāk izvēlētos ceļu ar tīru, nevis sūdainu asfaltu :)

Jā.
Bet taj pat laikā, ejot pa tādu - tevi neuztrauc visādi sūdi :)

Bet principā - ne jau mēs 100% savu ceļu izvēlamies. Tā kā - jāsamierinās ar to, kas ir. Kas mūsos ir ielikts.

Ir protams vēl viena iespēja. Paņemt un tos sūdus no sava ceļa notīrīt.
Process grūts un ķēpīgs... bet.. varbūt ir tā vērts.

un te es nedomājiu tikai fizisko pišanos apkārt.
ir jau arī daudzi citi veidi, kā cilvēki viens otru čakarē.

ar šo komentāru tu nupat nonāci pretrunā savam augstāk rakstītajam komentāram...