Dārziņš -

Perfekti teikts, Maf! :)
gribētu vēl piebilst - no dažādu situāciju pieredzes, sāk rasties apziņa, ka tikai mans viedoklis nav galvenais un pareizākais - ir vēl citi viedokļi, un, ja pat sākumā, šķiet, pa pusei apmierinoši vai pa pusei nepieņemami - ar laiku tie tiek pieņemti, prāts nonivilējas un pielāgojas realitātei, jeb paplašinās iespējamo modeļu shēma smadzenēs pašam. Un, kad jau pats spēj pieļaut sev visdažādākās shēmas - arī citus uztvert ir vieglāk, saprast vieglāk, un pat nenosodīt. Savā ziņā pofigisms, savā - māka dzīvot viegli, bet šis vieglums ir mānīgs, jo apakšā ir milzu rūdījums, n-to reižu pārkāpšana sev pāri un ne tikai sevī ieklausīšanās, bet arī saprašana.

un vēl kas - patiesībā tā nosauktā darbība, kas notiek visur riņķī - ir ļoti viegli "atkožama", ja ir šis pofigisms. No malas varētu šķist, ka naivulis un dumulis, bet patiesībā - savā ziņā tā ir situācijas izvērtēšana - baudīt ko tā sniedz un paturēt prātā, ka shēmas var būt dažādas un mainīgas. Katru dienu tiek noķerts vienreizības mirklis, un katru dienu Tu izvēlies savu pozīciju - vai neļaut, vai tieši otrādi - atļauj sevi mānīt. Visgudrākais visā šajā ir māka paklusēt, ja arī meli ir labi zināmi & pazīstami.
Vairums vīriešu, kuriem sen kā apriebusies sievietes vārīšanās par tēmu "kleitas" ir iemācījušies paklusēt. Tik pat paklusēt var iemācīties ikdienā.

o jā, var arī tā.
Vēl bez paklusēšanas vajadzētu iemācīties izteikties īsāk :)