AsiizeRecent Entries | |
|
You are viewing 50 entries, 150 into the past December 27th, 2010:
Pirmajos Ziemassvētkos manā pagalmā saplīsa ūdenstrase. Otrajos Ziemassvētkos, labojot ūdenstrasi, meistari pārrāva elektrības kabeli, rezultātā apstājās boileris un apkure un, protams, bija tumšs. Lai arī šobrīd visas minētās sistēmas atkal darbojas, joprojām, jau sesto dienu, pa logu tek iekšā ūdens no apledojušās palodzes. Vēl nevienu gadu Betlēme nav bijusi tik tuvu. December 21st, 2010December 10th, 2010December 6th, 2010November 20th, 2010November 13th, 2010November 11th, 2010November 10th, 2010:
2.novembrī spēkā stājās jauni bērna pabalsta noteikumi, kas paredz ievērojami samazināt summu, ko jaunās māmiņas saņem. Kādā Latvijas slimnīcā 2.novembra naktī 00:15 piedzima bērniņš. Tā kā citu cilvēku apkārt nav bijis, ārste piedāvājusi jaunajiem vecākiem mazliet nošmaukties un kā dzimšanas laiku ierakstīt 1.novembra 23:59, jo tas šai ģimenei nodrošinātu krietni lielāku bērnu pabalstu. Vecāki nedomājot atteikušies. October 15th, 2010:
Skatījos šovakar uz to meiteni ar kaseti kaklā, un atkal, bāc, tik neizturami man pietrūkst savas paaudzes. Mēs esam izkrituši kaut kur laikam pa vidu tieši cauri, zemē iekšā. Mēs braucam pēc Pērkona koncerta Ogrē izdemolētajā vilcienā uz Disnejlendu, bet neesam ne demolējuši un ārdījušies, ne arī īsti gribas uz to Disnejlendu. October 12th, 2010October 1st, 2010:
Šodien ir siltāks un laukā ir pasaka. Piedarba pārtikas veikalā viens vīrietis uzstājīgi nāca virsū ar ābolu: „Meitenīt, jūs aizmirsāt ābolīti!” „Nē, tas nav mans,” es atbildēju. „Ņemiet, ņemiet ābolīti, tāds skaists,” viņš neatlaidās. Iepriekš viņš bija paguvis samulsināt pārdevēju, uzstājot uz vinegreta sasildīšanu mikroviļņu krāsnī. Steidzos prom no turienes, kad kāda cita pircēja man pārjautāja, vai es tomēr to ābolīti neņemšot. Bet trolejbusu apturēja kontrole, un čalīts, kurš nupat bija iekāpis bez biļetes, skaļi noelsās – āk, Dievs! Kontrolieris lika samaksāt sodu, papildus norādot, ka Dievam ar to nav nekāda sakara. September 28th, 2010:
Šovakar bija viens no jaukākajiem Takas dzejas vakariem. Biju pārsteigta atklāt, ka vairākiem no dzejoļiem, kas palikuši prātā no māsas astoņdesmito gadu beigu piezīmju blociņa, autors ir Žebers. Viņš teica, ka lasot dzeju publiski pirmo un pēdējo reizi mūžā -- tanī brīdī apklusa visi piedzērušies metālisti un importa noise mākslinieki. Rokpelnis bija aizkustinoši paškritisks. Beigās ieradās arī Amanda Aizpuriete, kuru organizatoriem bija izdevies sazvanīt un pamodināt stundu pēc lasījumu sākuma. Šķita, ka pēc abiem izcilajiem vīriešiem viņu nu nemaz negribēsies klausīties. Taču Amanda veiksmīgi samīļoja auditoriju, noklājot iepriekšējo autoru radīto dzīves un dzejas infrastruktūru ar spožām nopulētām kniepadatu galviņām. Pirms promiešanas iepazināmies ar puisi, kurš pēc nedēļas pārceļas uz Angliju, bet vēl šovakar paspēja mums parādīt 200 lappuses no sava topošā romāna. Līdz aizbraukšanai esot iecerējis uzrakstīt vēl divtik. Atgriežoties mājās, es pamanīju, ka manā pagalmā aug priede. September 21st, 2010September 1st, 2010: tas arī saistīts ar ticību Man reizēm pietrūkst viedokļu un uzskatu spēļu teritorijas ārpus aksioloģijas un ētikas. Piemēram, es labprāt smietos skanīgus smieklus vienmēr, kad kārtējo reizi kā alternatīva rīcība tiek piedāvāts „ieej labāk ziedot.lv”. August 25th, 2010:
1. Raimonds Melderis ir līdzīgs Edmundam Vanagam ("pēc izskata"). 2. Gaļina Poļiščuka ir līdzīga Jānim Pujatam ("pēc būtības"). 4. Džekus, kas man patīk, es salīdzinu ne tikai ar savu tēti, bet arī svaini. August 7th, 2010July 28th, 2010:
Kad es cibā pamanu kādu stulbu, tracinošu komentāru, pirmā doma ir - viss, atdraugošu to rakstītāju. Pēc tam attopos, ka nemaz neesmu piedraugojusi komentāra autoru un liekos mierā. Vēl es bieži apbrīnoju Anonymous un Dienasgramatu, kas raksta tik daudz un pie kuru ierakstiem stulbo komentāru ir visvairāk. Kā viņi spēj noturēties neko neatcirtuši vai neizņirgājušies. Vieni no kaitinošākajiem ir tie cibiņi - joku izskaidrotāji. Ja Anonymous vai Dienasgramata pārpublicē kādu smieklīgu ziņu virsrakstu vai citātu, allaž kāds ar savu komentāru būs gatavs atklāt citiem, kur īsti slēpjas joka sāls. July 5th, 2010July 1st, 2010:
Priekšvēlēšanu laiks ir kā lipīgi infekciozais Rota vīruss – vieni diršas un apdirš, citiem metas šķērmi, nelabi, šķebina bildes un teksti ekrānā, nevis sasmacis sabiedriskais transports, vēl citiem pretīgi noskatīties, dažiem arī neiztrūkstošais vēmiens nāk. Laikam vienreiz par to šeit rakstīju, bet tomēr aizvien nesaprotu, kā tas nākas, ka gremošanas sistēmas piesaukšana ir tik automātiska šādos gadījumos? Es, protams, atvainojos par tēmas izvēli kā tādu. June 26th, 2010May 29th, 2010:
šodien es uzskatu, ka vakar pieņemtie noteikumi, kuri nosaka, ka vienpusējas mīlestības legalizācija mūs visus automātiski padara par noziedzniekiem, tomēr ir pārāk kategorisks regulējums; lūdzu atbildīgo iestādi sniegt precizējumus May 24th, 2010May 13th, 2010:
Šodien izmisumā brīdī par savu atekstualitāti saņēmu zvanu no mammas. Tāpat vien, pāris ikdienišķu jautājumu, bet man visa valoda iztērēta rakstot, es vispār nevaru parunāt, pēc otrā jautājuma saku mammai, ka, ja viņa vēl kaut ko jautās, es tūlīt apraudāšos. Viņa satraucās, ātri beidza sarunu. Pēc neilga brīža pie manis atnāk tētis, it kā garāmgājis. Es prasu, vai mamma atsūtījusi. Nē, nē, tāpat vien gribot apvaicāties, kā man iet. Jā, starp citu, arī, ka viss būs labi, gribējis pateikt. Pēc brīža zvana māsa, tāpat vien gribot zināt, kā man iet, kādi plāni brīvdienām. Es prasu, vai mamma lūgusi piezvanīt. Nē, nē, vienkārši iedomājusies. Ar to es gribēju teikt, ka, iespējams, mums nav ģimenes automašīnas, tomēr ir pasaulē labākā atbalsta sistēma visi par vienu. May 11th, 2010May 9th, 2010:
Mani bērni ir mana lielākā laime. priecīgu Mātes dienu! (šorīt to novēlēju visām sievietēm pēc kārtas, viena, piecu bērnu māte, apstulbst par novēlējumu un saka - ai, mana māmiņa taču sen jau kapos. saku tālāk, citai, kuras mamma - drošs, ka dzīva; viņa arī apmulst, saka - man taču nav bērnu.) tā vēlējumi palika nepieņemti. Rīgas Adītāja 255.bērnudārzā māmiņas sveicām sieviešu dienā, 8.martā. Ar Silta jauka istabiņa, bērzu malkas kurināt, vēl siltāka vēl jaukāka, kad māmiņa istabā. Es it kā sapratu to domu, tomēr nevarēju saprast, kāpēc mammu jāsauc par māmiņu. Neviens bērns taču tā nesaka. Aizvien mammas par māmiņām sauc tikai pāris man zināmi garmataini vīrieši ap trīsdesmit. Arī vecmāmiņas man nekad nav bijis - ome (ar garo o) un omamma (ar īso o). Bērnudārza draudzenei Elīnai bija groša, bet mana mamma teica, ka tas neesot labs vārds. Māte savukārt ir tikai Latvija vai ome. Jo mamma savu mammu sauca par māti. Tajā bērnudārza svētku sarīkojumā bija mīklu konkurss. Bija jāatmin, kas vērtīgāks par zeltu. Es vienīgā zināju, ka maize. Jo mums mājās bija tāda pati mīklu grāmata. April 23rd, 2010April 16th, 2010:
pēdējo nāvju kontekstā tie islandes pelni kļūst par kārtējo memento mori metaforu kā viss virs tevis, ko neredzi, bet šņik šņik tepat vien ir April 8th, 2010April 6th, 2010March 25th, 2010March 24th, 2010March 22nd, 2010March 8th, 2010:
kad kārtējo reizi pieķer sevi pie "kas man pienāktos/ko es būtu pelnījis", atceries, ka numuri šajā ielā sākas no otra gala March 5th, 2010March 1st, 2010February 12th, 2010February 5th, 2010January 30th, 2010January 25th, 2010January 8th, 2010:
Franču mīms Žans-Luī Barro saka, ka sirds vienmēr sitoties jambā. Un tas visu izskaidro. Vismaz mums, latviešiem. Runājam lielākoties trohajā, sirds sitas jambā. Tāpēc nekad nevaram pateikt to, ko jūtam. January 6th, 2010December 31st, 2009December 27th, 2009December 23rd, 2009:
fak, es tikko atcerējos, ka pagājušogad visas ģimenes priekšā pie eglītes apņēmos uz šo gadu iemācīties rūķīšus un mežaveci no galvas December 18th, 2009:
Man vēl tāda slikta īpašība, ka dusmojos uz cilvēku nevis par viņa ļaunumu, pārkāpumu, nodarījumu, bet vienkārši par neveiklu formulējumu. Vakar divas stundas nomierinājos, līdz atbildēju uz vienu zīmīti ar trim jautājuma zīmēm galā. Bērni šajā ziņā, protams, atkal mums ieliek. Kolēģes piecgadīgā meitiņa man nupat pajautāja - tu taču neesi tik jauna, lai tev nebūtu bērnu, vai ne? December 11th, 2009:
Un tad viņš man priecīgs, spīdošām acīm, saka: „Iedomājies, es aizbraucu, un tur tieši uzstājās Vītolu ģimene!” Es īgni atbildu: „Ja? Kas ir Vītolu ģimene?” Viņš saka: „Nu, kā tu nezini, tie, kas uzvarēja… Kas tikko uzvarēja! Tajās „Dziedošajās ģimenēs”!” „Ā,” es atņurdu, „man nav televizora.” Un tad viņš vairs neko nesaka. Es, protams, esmu dzirdējusi par Vītolu ģimeni, par dziedošajām ģimenēm, par televizoru. Bet, nē, man vajag visu šo izrādīšanos, pozu un lomu. Pretīgi. |
|