Asiize

asiize @ 11:22 pm: Šodien izmisumā brīdī par savu atekstualitāti saņēmu zvanu no mammas. Tāpat vien, pāris ikdienišķu jautājumu, bet man visa valoda iztērēta rakstot, es vispār nevaru parunāt, pēc otrā jautājuma saku mammai, ka, ja viņa vēl kaut ko jautās, es tūlīt apraudāšos. Viņa satraucās, ātri beidza sarunu. Pēc neilga brīža pie manis atnāk tētis, it kā garāmgājis. Es prasu, vai mamma atsūtījusi. Nē, nē, tāpat vien gribot apvaicāties, kā man iet. Jā, starp citu, arī, ka viss būs labi, gribējis pateikt. Pēc brīža zvana māsa, tāpat vien gribot zināt, kā man iet, kādi plāni brīvdienām. Es prasu, vai mamma lūgusi piezvanīt. Nē, nē, vienkārši iedomājusies.
Ar to es gribēju teikt, ka, iespējams, mums nav ģimenes automašīnas, tomēr ir pasaulē labākā atbalsta sistēma visi par vienu.