Kamēr tu gulēji, es sapņoju par neiespējamu maigumu un lepnas vienatnes priekšrocībām, un tev blakus klusi noritēja daži sāpju pilieni (to pat nepamanīji). Citreiz devos tālās, svešās un arī bīstamās takās, satikos ar ļaudīm, kuru teiktais mani neinteresēja, meloju viņiem un tev, un ļāvos katram, kas vien gribēja paspēlēties ar jauno rotaļlietiņu. Kamēr tu gulēji, es domāju sliktas domas par tevi, es vainoju tevi savās sāpēs, bezjūtībā vai garlaicībā, jo kādam taču ir jābūt vainīgam. Es izmantoju tavu uzticēšanos un naivumu, lai īstenotu savus zemiskos nodomus, saņēmusi cerēto, nemaz nedomāju par to kaut kā atlīdzināt. Vilināju svešiniekus un izmantoju viņu labsirdīgās un ticīgās dvēseles, lai iegūtu to, ko tu man apzināti liedz - kaut mirkli apbrīna, patiesi kaislīgas pielūgsmes vai atklātas mīlestības. Kamēr tu gulēji, ar ļaunu prieku sacerēju ticamas un neapšaubāmi nepatiesas atbildes uz taviem iespējamiem jautājumiem, un tu tās pieņēmi. Kamēr tu gulēji, smējos par tavu vēlēšanos mani pakļaut un pazemot, smējos par tavu lepnumu, par tavām alkām pēc nesasniedzama pārākuma, un par tavām atmiņām, kurām tu piešķīri tik lielu nozīmi. Tad atkal saņēmos un mēģināju būt auksta, kā visaukstākais gadalaiks. Reiz pat nejauši apcerēju, kā vissāpīgāk sevi ievainot, lai pierādītu sev, ka mans ļaunais murgs nobāl salīdzinājumā ar fiziskām ciešanām. Bet tu gulēji, un ielas apgaismojuma mākslīgajos staros pamanīju, ka tavā nevainīgajā, aizmigušajā sejā nebija nedz nojausmu par manu klātbūtni, nedz nožēlas vai mīlestības. Kādā krāšņā sapnī tu devies pielūgt man svešu dievu ar savu seju. Tev bija tik ļoti vienalga, tava bērnišķīgā izteiksme slēpa grumbas dvēselē. Klusi aizgāju (kā parasti tu to neievēroji), un atstāju zīmīti: "Piedod, ka apēdu plūmes, kas bija tavā ledusskapī, tu tās varbūt glabāji brokastīm. Tās bija tik saldas, svaigas, un tik aukstas."