maksajumu gramatina
viens cilveks virtuve runaja par gramatu Bille, bet es nemaz neklausijos, un vina to nemanija! nu labi, soreiz ne par to.
vins sedeja pie galda un rakstija rekinu gramatina kaut kadus man nesaprotamus skaitlus. peksni vairs neatceros pildspalvas krasu - zila vai melna? rakstisana gaja leni, jo visam tacu jabut nevainojami. vins bija saravis pieri. bet nezinu - no ka. kad viss bija sarakstits, bija jaizples rupigi lapina. un tad malina janogriez, lai butu smuki. (taja bridi bija loti liels saspringums, lai tik - pasarg die's! - nenotricetu roka vai neiztraucetu kada klusuma parravums par to nolapito Billi). protams, tas viss tika darits loti rupigi. un tad pienaca karta izmest to mazo malinu miskaste. vins panema to starp diviem pirkstiem - raditaju un ikski - un leni, leni pagriezas, izstiepa roku taisnu kamer aizstiepa to lidz miskastei, ilgi temeja - un! - palaida vala. ta malina iekrita tiesi miskastes melnuma! tad sekoja karta tam, lai visus cekus saaliktu ieksa taja gramatina, lai nepazud, un vel tie bija janostiprina ar sasprauditi zelta krasa. visu salika kopa maza kaudzite, pagriezas uz durvim, noskaneja dzila noputa, piecelas, aizgaja prom. un par Billi vairs netika runats.