couldn't resist


mācīšana domāt, tas nav slikti, bet, kā mēs zinām, domāšana jebkurā gadijumā noris pēc kaut kādām kārtulām. un ne tikai iekšējās, domāšana ir jādisciplinē arī dažādu ārēju kārtulu pavadībā. domājot es varu izdomāt, ka zagt ir ok un man par to nekas nebūs. teiksim, manai ģimenei ir finansiālas grūtības, darbā, kurā strādāju, pēkšņi parādās izdevība nošmaukties ar kaut kādām Eiropas naudām. domāšana parāda, ka nedaudz aizņemoties šo naudu un visādi sashēmojot, ir liela iespējamība, ka neviens nepamanīs, attiecīgi - uz kādu laiku varēs neraukt pieri par lielajiem apkures rēķiniem, utt.
vai tiešām tāda utopiska sabiedrība, kurā visi jau no bērna kājas būtu indoktrinēti nezagt, tiešām būtu slikta sabiedrība?
turklāt kristīgā dogmātika visu laiku paredz domāt, ko šī konkrētā dogma nozīmē man. piemēram, mīlēt savu tuvāko ir visai plaša un sarežģīta lieta, tur tiešām ir jādomā, kā to paveikt, nemaz nerunājot par to, ka viens no svarīgākajiem dažādu garīgo mācību aspektiem ir inwardness, nemitīga sevis pilnveidošana, arī raksta aicina 'to make your way to salvation with fear and trembling' , bieži minot reālu cenšanos nemitīgi būt labākam, un tas, manuprāt, nav izdarāms nekā citādi, kā domājot.