Labi, atzīt savus flaws ir ļoti jauki un noderīgi, bet tikai ar tādu nosacījumu, ka tas mums palīdz augt un eventuāli kaut kā pārkāpt pāri visādām stulbām predestinācijām, tajā ziņā es ļoti ticu cilvēka spējām un kapacitātei, to visu var trennēt un attīstīt, noasināt Bet izskatās, ka ieraksta teksta autors saka, ka tas [kļūmīgums, nožēlojamība, viduvējība] ir normāli, un tur nu neko nevar mainīt.