Ir svarīgi saprast, ka ASV pat it kā izolētākajos periodos nekad nav bijusi pilnīgi autarķiska - kas tad ir Monro doktrīna? Protams, ASV kā militāri un finansiāli ietekmīgākajai pasaules valstij - pat ar lielāku izolacionismu - joprojām paliek savas nacionālās (ekonomiskās, ietekmes, varas sadalījuma utt) un stratēģiskās intereses dažādos reģionos. Tāpat arī NATO infrastruktūra j a u i r, ritenis nav jāizgudro no jauna, valstis NATO ietvaros jau sadarbojas, platforma ir, pat ja ASV atkāpjas, kas ir mazticami, jo kāpēc lai militāra lielvara atteiktos no kādas ietekmes sviras, trumpja?
Ar intermarium un 3 jūru iniciatīvu ir problēmas, jo vēsturiski post1991 teju visas reģiona valstis, jo sevišķi Baltija, ārpolitikā un aizsardzības koncepcijās ir tiekušās apiet reģionu, pārlēkt pāri tuvākajiem kaimiņiem, (un kur nu vēl tuvāki un galvenajos jautājumos vienprātīgāki par baltiešiem) pie ASV/britiem kā it kā spēcīgāka un ietekmīgāka drošības garanta, jo 90tajos daudzi tiešām domāja, ka vēsture ir noslēgusies. Nekas netraucē koriģēt uzskatus un aizsardzības koncepcijas ("plāns B" utml).
Es Lielbritāniju vairums kontinentālu nekad neesmu uzskatījis UK par "Eiropu", t.sk. kā daļu no Eiropas kolektīvas drošības sfēras. Brexits britiem viennozīmīgi ļaus ieslīdēt ciešākos amerikāņu apskāvienos (to taču nozīmē "atlanticisms", un līdz ar Breksitu briti lūkojas uz jūrām, nevis kontinentālo zemes masu), un tur esmu drošs, ka abu interesēs ir balance of power kontinentā. Proti, Brexits ļoti maz ietekmē Eiropas kolektīvo drošību (ja vien neesi ES armijas atbalstītājs).