Deviņpadsmit.
Reizēm Prāts liek apmaldīties kādā jau sen zināmā vietā un sajusties kā vientuļam svešiniekam starp savējiem.
Tad sākas augumu trīcinošs nemiers, kas draud pārvērsties visīstākajā Panikā. Neprātā gribas bēgt. Aizvien ātrāk un ātrāk. Projām.
Tomēr ķermenis neklausa, konstanti tas paliek nekustīgs, kamēr Tava būtne maldās pati sava Prāta labirintā.
Kaut kur vāji dzirdamas balsis. Tās mani aicina. Un es nepazīstu runātāju.