Košrags
divarpus brīnumjaukas dienas Košragā. piektdienas vakarā piknikveidīgi uzgrillējām gaļu un iešņabojām tā, ka sestdienas rīts sākās ar aspirīna un jogurta terapiju. pēc tam aiztraucāmies uz Mazirbi pēc tērvetnieka un pusi dienas pavadījām uz terases gozējoties atvasaras saulītē un alojoties (jā, jā, mums bija īsta silta atvasara). tad pamazām sabrauca pārējie viesi un pirts laiks ar bija klāt. vakara nagla bija, kad mēs ar T. pirts starplaikā pa tumsu rāvām vaļā kriketu, tērpušies vienos dvielīšos, māsai pieturot lukturīti, lai redz, kur bumbiņu sist.

šodien pa meža ceļu lēnām aizripinājām līdz Mazirbei, pa ceļam mūs cēli, virs galvas planējot, pavadīja milzu vanags. Mazirbē skumjā un nedaudz spocīgā laivu kapsēta. paies vēl kādi 10 gadi un visas atlikušās laivas pakāpeniski iegrims zemē un pazudīs zem cauraugušo bērzu un alkšņu stumbriem- laiks aizrit acīmredzami tavu acu priekšā... Mazirbes informācijas centra vadītāja, pati Taizeļa mazmeita, izrādījās dikti runātnīga sieva, noķēra mani aiz piedurknes un pusstundu nelaida ārā no Tautas nama. tika apcerēts viss- lībieši, Taizeļu dzimtas spožums un posts, padomju laiki, armijnieki un gucuļi, kas bija pat iemanījušies latviešu mēlē, baznīca, skola un jūrskola un lībiešu krasta ekonomiskais un demogrāfiskais stāvoklis. knapi tiku prom no šīs viesmīlības. tad vēl vakarīga pastaiga gar rāmi šalcošo jūru un nu jau pamazām laiks doties pie miera- rīt agri jāceļas un atkal atpakaļ uz Rīgu.