Ēģiptes MAS
well... es tomēr nenoturējos šai sakarā:

iesākumam gribētu ierekomendēt interesentiem The Guardian rakstu šai sakarā, fonam tā teikt.

IMHO, ir tā:
- Ēģiptes gadījumā vārdkopa militāra islamistu hunta ir pilnīgs oksimorons: armija ir laicīga un, ja nu viņi tiešām dosies pa demokratizācijas ceļu (ko es negribētu ne izslēgt, nedz neizslēgt), tad vislielākais kašķis viņiem būs ar patlaban spēcīgāko opozīciju - Islāma brālību (Muslim Brotherhood).
- demokrātija islāma valstīs vispār (un nedomāju, ka Ēģipte būs izņēmums) diemžēl nav tas pats, kas demokrātija (un vēl jo mazāk cilvēktiesības) rietumvalstu izpratnē: problēma tāda, ka islāmticīgie, līdzko tiek pie absolūti brīvām vēlēšanām, tā uzreiz sāk vēlēt parlamentā iekšā proislamiskas partijas, kas pašas sāk kāpt uz rīkles tai pašai demokrātijai un cilvēktiesībām. tai paša Turcijā, pat pēc 80 gada sekulārisma un jebkuras kaut vai vāji proislāmiskas partijas aizlieguma, AKP parlamentā tagad ieņem nospiedošu vairākumu. AKP, protams, nav nekādi Irānas ajatollas, viņi pagaidām tikai bubina par sieviešu tiesībām nēsāt savas burkas pāri sejai, bet, ko viņi domā, kad aiziet mājās pēc darba parlamentā, neviens nezina (Jūs, teiksim, ticat, kad Urbanovičs/Ušakovs saka, ka viņi NAV par krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā?)

un te mēs, manuprāt, saskaramies ar situāciju, kad tāda īsti "labā un pozitīvā" risinājuma jau nemaz nav. varianti:
A. status quo: nu jau bijušais ar Mubaraku priekšgalā vai, ja armija izlems, ka neko demokratizēt nevajag, viss paliek kā bijis: šāda tipa 32-gadīga diktatūra nekas jau foršs nav. un, ja Ēģiptes pilsoņi tik ilgi ņēmās, lai tiktu vaļā no Mubaraka (un viņa 32-gadu diktatūras, korupcijas un absolūtā bezpreģela elementārās cilvēktiesībās), tad domāju, ka viņus var tikai apsveikt, ka viņi no sava līdera ir tikusi vaļā. Risks, protams, ir, kā jau minēju, ka armija var arī negribēt neko daudz mainīt un viena leļļu parlamaneta vietā uzbliezt nākamo bez jebkādām acīmredzamām demokrātiskām reformām. Šis ir tas ceļš, par ko dārgie līdzcibiņi šausminās, kad saka a ko tur līksmot par huntu?. [es arī par huntu nelīksmoju it nemaz, starp citu]

B. radikālā "demokrātiskā" alternatīva: armija, kā solīts, sarīko pilnīgi brīvas vēlēšanas, kurās 60-70% balsu dabū Muslim Brotherhood, kuri (1) i nedomā par cilvēktiesībām mūsu izpratnē, (2) lauž miera līgumu ar Izraēlu, riktīgi destabilizējot vismaz visu Tuvo Austrumu reģionu (ja ne visu pasauli) un (3) laika gaitā konservativizējas līdzīgi kā ajatollas Irānā. great democratic alternative, jūs teiksiet, ja?

C. "Turcijas ceļš", kad armija pārejas periodā sasetupo konstitūcijā un vispārējā setupā visādus konstraintiņus, kuri Muslim Brotherhood&Co pēc tam kavē veikt visādas nepārdomātas un destabilizējošas darbības. ilgi, mokoši, nepatīkami, ne līdz galam demokrātiski, bet vai labāks variants eksistē? un vai Ēģiptes armijniekiem ir tādas pašas "iekšas" kā Ataturkam un viņa sekotājiem? jā, un tā būtu daļēji tās pašas militārās huntas ietekme Ēģiptes politikā vēl vairāku gadu desmitu garumā, bet vai jums varianti (A) un (B) patika daudz labāk? vai varbūt jums ir labāks praktisks risinājums?

radikāliem pārliecības "demokrātiju visiem tūlīt&tagad" piekritējiem ieteiktu izlasīt vienu tepat cibā pārpublicētu interviju: ja mēs skatāmies uz pasauli tikai caur savu prizmu, mēs riskējam to (pasauli) nemaz arī neieraudzīt.