Vakar beidzot izstūmu riteni no šķūnīša, uzspodrināju. Šodien pirmais brauciens ar riteni - no Ziepniekkalna uz Baložiem. Njā.. Nedaudz pārvērtēju savas spējas. Nemaz nebiju iedomājusies, ka var šādi zaudēt fizisko formu! Knapi tiku līdz galam, pārkarsusi, knapi uz kājām turoties! Bet tāds gandarījums!!

Ceļš tas pats. Sākumā nedaudz gar šosejas malu, tad pie A7 nogriezties uz meža pusi. Nepatīk visu laiku pa šoseju! Ja vieglās mašīnas vēl cenšas nobraukt drošākā attāllumā no manis, tad no smagajām parasti kādi 30-40 centimetri vien šķir. Baisi! Tad jau labāk caur mežu, klusumā izbaudot dabu. Nedaudz sutīgs mežs, pēc priedēm vēl īsti nesmaržo. Vasarā gan gaiss savādāks, tāds sutīgs, ar lipīgu sveķu smaršu piesātināts. Un gaiss skanīgs no putnu balsīm un kameņu zimmēšanas. Gaidu..

Rīgas iela, pēdējais posms, vēl nedaudz palicis, bet spēka gandrīz vairs nav. Vēl spēcīgs pretvējš. Bet izturēju! Vajadzētu biežāk..

Savāda aina - cilvēks pļauj zāli. Dūc motoriņš un putekļi lido uz visām pusēm. Bet smaržo pēc zāles! Pēc tikko pļautas zāles.. Vasara..

Mazas pīlītes, pavisam maziņas. Pēkšķot peld pa ezera gludo virsmu. Saules jau sen nav. Man nedaudz salst pēc ātrā brauciena ar riteni. Bet tomēr apstājos - gluds ezers, meža robota mala, pīles un karaliskais gulbis. Kliedzoši balts! Pat nepieklājīgi balts uz apkārtnes pelēkmelnā fona. Kā atgādinājums, ka arī dzīves tumsā ir gaišais, skaistais, neskartais.