Viss! Beidzot! Vēl pusstunda, pat mazāk, un es būšu ceļā uz Līčiem!

Patīkami un reizē savādi bija to dzirdēt - Viņš vēl maziņš, tikko pats ēst sācis. Brauciet nākamnedēļ, ja viņš izdzīvos, varēsiet paņemt.



Bija jau arī tas otrs - melni baltais runčuks. Tāds karalisks, it kā saprastu, ka ne jau patversmē ir viņa vieta, bet gan zīda palagos. Tomēr viņš par lepnu, lai lūgtos uz mājām, viņš tikai vēsi pēta apkārtējos. Viņa abas raibās māsiņas ņaud un pūlas iepatikties, viņš vēro.

Tagad atkal jāgaida..