Tāda adrenalīna deva! Dabūt divas biļetes uz Metallica koncertu, un tad, kad jau šķiet, ka visas izpārdotas un vairs nepaveiksies, nopirkt vēl divas māsai un viņas puisim. Tagad varēšu nākamās 368 dienas pavadīt, gaidot koncertu.

Ja pirms mēneša par pavasari liecināja tikai agrie pavasara ziedi un gaišāki rīti, tad tagad to var just gaisā. Saulainās dienās tas tik patīkami iesilst un tā smaržo. Ij ne atelpoties!

Šorīt eju tāda smuka, sarkanā mētelītī, siltu lati rokās. Matos vējš, apkārt migla, auksti. Lamāju sevi par aizmirsto cepuri, bet jūtos silti, austiņās klausoties pazīstamu balsi stāstām par medūzu ezeru, tirkīzzilu ūdeni un palmu sēnēm. Forši tā, uz pusstundu, ceļā pie kosmetologa, paklausīties par siltākām, saulainākām vietām.

Skaistums negaidītās vietās. Kolēģis parādīja video par savu dzimto valsti, nu, mazu tās daļiņu.

Socotra sala: https://www.youtube.com/watch?v=wra5CAaoZe4

Aaa! Prieks un sajūsma. Ārā pirmā salna, fantastiskas ainavas, braucot uz darbu. Apsarmojuši zaļie lauki, kokos vēl oranžas un rūsganas lapas, skaidras debesis, kas rietumu pusē iekrāsojušās maigi rozā un violetos toņos. Pasaka!

Atkal nācās pamest darbu un braukt mazajai pakaļ uz dārziņu. Kaut kāda nagu-ragu slimība (smejos, roku, pēdu un mutes slimība). Lipīga, sākas ar augstu temperatūru, tad parādās mazas čūlas uz, uzmini nu, rokām, pēdām, ap muti un pat mutē. Biju pie ārsta, viņa teica, ka var sūtīt dārziņā, ja nav temperatūras. Jo lipīgais periods ir 3-4 dienas pirms čūlu parādīšanās. Bet dārziņā neņem, saka, lai turu mājās, līdz sadzīs visas čūlas un jaunas nenāks klāt. Turklāt tā attieksme bija tāda, ka es kāda bezatbildīga māte, ka bērnu ar lipīgu slimību uz dārziņu sūtīju. Kur viņa, starp citu, to arī saķēra. Bet es biju pilnīgi pārliecināta, ka viņai tās čūlas zoba dēļ, jo rokas pa muti vien dzīvojas. Pirms pirmajiem diviem zobiem arī bija temperatūra un sausa, iekaisusi āda uz rokām. Kā var zināt, ka tā ir kaut kāda mistiska vīrusinfekcija, ja Latvijā par tādu pat dzirdēts nav!

Vai darba devējs ir tiesīgs veikt pastāvīgu videonovērošanu darba vietā, kurā darbiniekiem nav privātas atpūtas telpas, vietas, kur paslēpties, ar mērķi kontrolēt, vai darbinieki nepūlas apkrāpt darba devēju, iebāžot sev kabatā daļu nopelnītā? Videonovērošana ir ar skaņu, jn darba devējs ir zvanījis vienam no darbiniekiem un lūdzis izslēgt radio, jo nedzirdot, kas tiek runāts ar klientiem (šajā gadījumā esot svarīgi dzirdēt, vai pakalpojumam netiek nosaukta augstāka cena nekā vēlāk tiek norādīts izrakstītajā čekā).

Pūlos pati sameklēt, bet īsti netieku skaidrībā.

Pa Ziepniekkalnu klīst interesants pārītis, kurus saost var pa kilometru. Viņš invalīdu ratos, bez abām kājām, brūnu, saulē iedegušu seju, netīrās drēbēs. Viņa, tikpat brūnu seju, vienmēr uzcītīgi stumj sava vīrieša krēslu. Uz Mego pie 19-tā galapunkta, uz Prizmu Riga Plazā. Ir stāvēts aiz viņiem veikalā, kad šamie iepirka provīzijas, rupjmaizi, augļus, pudeli šnabja.

Viendien aizklīdām līdz tam pašam Mego. Kamēr vīrs ārā ar ratiem gaidīja, es ieskrēju veikalā. Iznāku ārā, a priekšā tas nešķiramais pārītis. Un vīrietis man "u vas muž zolotoj, beregite jevo, ļubite". Sākumā nesapratu, par ko tādi vārdu plūdi. Mājās viss kļuva skaidrs. Manam zelta vīram palika žēl invalīda, viņš šamam trīs eiro iedeva...

Vai kādam ir zināma kāda šuvēja, kas taisa klusās grāmatas (no angļu quiet book)?

Tiešām!? Viena lieta, kad pusaudži nakts vidū līda dārzā pēc sniega savam cietoksnim. Bet pa šķirbu dzīvžogā ielikt svešā dārzā saplēstu atkritumu maisu? Come on! Spriežot pēc izbirušā satura, vienreiz lietojamajiem galdautiem un cieti vārītu olu čaumalām, tie noteikti nebija bērni, kas to izdarīja. Esam taču saprātīgas būtnes, dzīvojam civilizētā pasaulē. Būtu uzjautājuši, atļautu taču to maisu konteinerā iemest. Dusmas un vilšanās.

Cilvēki, nedāviniet citiem savu mazo bērnu zīmējumus! Ja vien jūsu brīnums nav topošais Dalī, tie zīmējumi ir briesmīgi. Saprotu, ka domāts labi, bet ko man ar tiem apķēpātajiem papīriem iesākt? Mest ārā sirdsapziņa neļauj... Likt plauktā, lai krāj putekļus?

Nezinu, kas uzjautrinošāk. Vai cilvēks, kas atzīstas, ka, izlasot manu uzvārdu papīros, gaidīja kādu ar (ne)daudz tumšāku ādas krāsu. Vai arī cilvēks, kas pajautā, vai esmu precējusies ar ārzemnieku, jo man tāds nedānisks uzvārds.

Skatos Gossip Girl. Blērai mājās kamīna priekšā rotājas divi Arne Jacobsen "Ægget" krēsli. Dāņu dizains dīķa otrā pusē lielā cieņā.

Katru reizi, kad iemaldos Latvijas ziņu portālos, viena no top ziņām ir kārtējā diskusija par velosipēdistiem satiksmē. Kur viņus likt - uz ietves vai braucamās daļas? Var jau būt, ka es vienkārši tā uztrāpos. Vai arī tā ir tik ļoti sasāpējusies problēma, ka ziņās tā tiek apspriesta nepārtraukti.

Lai vai kā, es nespēju to problēmu saprast. Precīzāk, nespēju saprast, kāpēc tā joprojām ir problēma un kāpēc nevar pasmelties iedvesmu no valstīm, kur visi satiksmes dalībnieki sadzīvo puslīdz miermīlīgi.

Valstīs kā Dānija, Zviedrija, Nīderlande, arī Vācija, velosipēdistiem ir atvēlēti veloceliņi, vai arī viņi brauc pa ielu/ceļu, ja celiņa nav. Uz ietvēm braukt nedrīkst.
Gājējiem jāuzmanās šķērsojot celiņu tādā pašā veidā, kā viņi uzmanās šķērsojot ceļu.
Veicot labo pagriezienu, autovadītājiem vienmēr jāpaskatās pāri plecam un vispirms jāpalaiž garām visi velobraucēji. Precīzāk, veicot jebkuru pagriezienu, velobraucēji vienmēr jāpalaiž garām. Jo velobraucējs ir tā saucamais "mīkstais" satiksmes dalībnieks, un sadursmes gadījumā viņš cietīs vairāk nekā autobraucējs. Velobraucējiem gan jāņem vērā, ka ne vienmēr viņi ir pamanāmi, it īpaši, ja mašīna ir milzīgs smagais, un jāsamazina ātrums. Ceļu zīmes un ierobežojumi, kas attiecas uz autovadītājiem, velosipēdistiem arī jāņem vērā.

It kā nav sarežģīti.

Atvaļinājums Latvijā - kas gan var būt labāks par to!

Aizbraucām uz Letižas upīti ar teltīm, makšķerēm, labi daudz gaļas (ja nu neķeras) un sastāvdaļām aukstajai zupai. Nekur ēdiens negaršo tik labi kā, kad tas tiek baudīts čalojošas upes krastos meža vidū klausoties sienāžu sisināšanā. Nakts bija auksta, bet no rīta saule saslidīja telti tā, ka bija jālec upes aukstajā ūdenī, lai atžirgtu.

Pa dažām dienām jau paguvām izbaudīt Jūrmalu, Vecrīgu un vakara peldi ezerā. Satikti sen neredzēti mīļi cilvēki.

Šovakar neliela atpūta vecāku dārzā, bet rīt dodamies uz Bauskas pusi draudzenes kāzas svinēt.

Vēlējos vēl par negatīvo uzrakstīt, bet vakars tik mierīgs, ka vēlme to darīt ir izplēnējusi.

Pfff… Vēlējos draudzenei dzimšanas dienā uzdāvināt fotosesiju visai ģimenei pie profesionāla fotogrāfa. Laikam šī iecere paliks nepiepildīta, vismaz līdz tam laikam, kad viņa ieplānos braucienu uz Latviju. Jo šeit cenas ir astronomiskas. 65 eiro par 30 minūšu fotosesiju, plus 60 eiro par katru bildi digitālā formātā vai vismaz 35 eiro par katru drukātu fotogrāfiju.

Darbam lielā starptautiskā uzņēmumā ir arī savi trūkumi. Piemēram, reizēm jāceļas piecos, lai varētu novadīt online tikšanos ar kolēģiem no dažādām Eiropas valstīm, ASV rietumkrasta un Taiwānas vienlaicīgi.

Grūti aprakstīt to fantastisko miera sajūtu, kas mani ir pakāpeniski pārņēmusi pēc jaunā darba kontrakta parakstīšanas. Divgadu kontrakta vietā, kas beigtos 1. septembrī, man tagad ir beztermiņa kontrakts ar sen cerēto kontroliera amatu finanšu plānošanas nodaļā, kas atbild par visām uzņēmuma fabrikām. Interesanti uzdevumi, kontakts ar profesionāļiem visās pasaules malās un iespēja ceļot – tieši tas, ko vēlējos. Bet jāmācās gan daudz jauna, tā kā kādu laiku haotisks skrējiens vāveres ritenī garantēts.

Pēc atgriešanās no Austrijas dzīve arī iegājusi puslīdz normālās sliedēs ar kaudzi vecu un jaunu brīvā laika aktivitātēm – joga, skriešana, pole dance, golfs, un no rītdienas, ja laikapstākļi to ļaus, tiks arī atklāta arī veikošanas sezona.