Comments: |
dzeja neprasās analizējama. analīze piedien zinātnei. un tā ir ķidājoša, tā visu sadala arvien sīkākās vienībās. bet tas neatbild uz jautājumu "kāpēc", man šķiet. atslēgvārds ir - sintēze. sapludināt un ieelpot. tajos pašos bronhos, kuros tavi smiekliņi. vēl tālāk - alveolu pūslīšos. un tad nu viņi tur.. zini, ne kā no tabakas saplok, bet, laikam jau, pārsprāgt. bet sajūtai jābūt labai.vai ne ? dabūji dzejprozu ābelei ?
Analīze ir daļa no teorijas apguves procesa, ko uztveru kā hloroforma mākslas aplūkošanu medicīnas studiju laikā, tikai apgraizīts Vārds zaudē savu kāpēc?, radot sapratni, kā atrast labāko, sev atbilstošāko izpausmes veidu Domas tranformācijai par Vārdu.
Sintēze varētu būt dialoga forma, jo autora un lasītāja viedokļi savijas, izveidojot jaunu Vārdu. Pašas galvā nepārtraukti notiek tā analīze un ārā caur ausīm, nāsīm, lūpām, pirkstgaliem un sirdi nāk sintēze. Vismaz gribētos, lai tā būtu.
Pārsprāgšana noteikti ir tā labākā daļa no it visa. Prieka pērļu salūts! Tā, lai liekas, ka pasaule apsēdinājusi Tevi karuselī zemeslodes magnētiskajā dienvidpolā.
Rīt braucu pakaļ Ābeles grāmatai uz bibliotēku. Pēdējā laikā to MUST READ daiļVārdu kaudzīte pie gultas tikai aug un aug. Pagaidām vienīgā lieteratūra, kurā izdodas iedziļināties, ir Mathe. Toties cerība uz Ingu Ābeli pusceļa minūtēs starp miegainām skropstām un spilvenu, ir.
Man trakoti patīk Tavi komentāri, nudien hipnotizējoši rosinoši Domāt.
tu raksti, tādēļ meklē to transformācijas ceļu - un tā vajag! -, kā var, kā just pulsu, kā ļauties sapludināt, iepludināt domu un vārdu vienu otrā. un tas ir baigi forši. es kā antoteorētiķis, protams, neizvairos no zinātnes un teorijas, tomēŗ šādā procesā esmu atklājusi likumsakarību - jo vairāk kaut kādu dzeju izjūtu, jo dziļāk spēju to ielaist kapilāros un pulsēt tajā, jo mazāk es varu to izteikt analītiskos, konkrētos vārdos. ieslēdzas metaforiska domāšana, un, ja atrodas forma, var pat ieliet, bet tikai kā poēziju, tikai kā juteliskumu. jā, sintēze ir dialogs. eifonisks dialogs :)
Jā, lai izjustu dzeju, vajag ielaist tās sajūtas dziļi sevī, gandrīz līdz vēdera centram, tikai jāuzmanās no sajūtu narkotikām. Eiforija ir ilgstoša, bet dažkārt mēdz novērst uzmanību no tur, ārpusē un haosā, notiekošā.
Vispār viss radītais Vārds ir tikai jau notikušā sintēze ar subjektīvu sajūtu mērcīti.
O, bet visskaistāk ir dzirdēt kādu lasītāju sakām, ka tās ir viņa emocijas, viņa sajūtas, dzīve, cerības un slēptās vēlmes, kas pateiktas Vārdā. Un tad es jūtu, ka ir bijis vērts, ka neesmu gluži sintezējusi sevi pati no sevis sevī. Nu tā kā gaļasmašīna maltu pati sevi, vēl pagatavotu austrumu gaumē ar karijcitronu un pilnu, gardu muti nosmietu.
Gribas dzirdēt otra domas. Vai tad ir kāds cits iemesls jaunradei, sintēzei, ja ne atmodināt kādā lasītājā sintēzes alku zobiņu?
Man ļoti patika tavs skatījums uz Imanta Ziedoņa dzeju. Un tas, ka tik ātri sākumā lasīji ir saprotams, jo mēs taču visi nedaudz uztraucamies publikas priekšā, jo īpaši tad, ja šī publika nav nemaz tik atsaucīga, kā gribētos. Taču tas ir , manuprāt, sasniegums, runāt par savu viedokli pat to cilvēku priekšā, kas nav ar tevi, tā teikt, "uz viena viļņa".
ACTION: Ieteikums runāt ātri, īsi un veikli Re:ACTION Vēlme paspēt visu pateikt, jo šajā uzdevumā biju daudz laika ieguldījusi un bija, ko teikt.
Publika ir un paliek publika, ar to jāsadzīvo. Ne visur būs sarkani paklāji un fanu pūļi (hiperbola), tomēr, darot no sirds un ar sirdi, ticu, ka rezultāts būs ja ne labs, tad vismaz ne slikts. Pats galvenais - cerams, sadzirdēs kāds, kuram tas varētu ierosināt bioķīmisku reakciju, kas novestu pie rezultāta viņa gaumē.
Paldies par Tavu atbalstu man svarīgās lietās, tas ļoti palīdz saglabāt līdzsvara smaidu. You must be my Vitamine A! | |