tu raksti, tādēļ meklē to transformācijas ceļu - un tā vajag! -, kā var, kā just pulsu, kā ļauties sapludināt, iepludināt domu un vārdu vienu otrā. un tas ir baigi forši. es kā antoteorētiķis, protams, neizvairos no zinātnes un teorijas, tomēŗ šādā procesā esmu atklājusi likumsakarību - jo vairāk kaut kādu dzeju izjūtu, jo dziļāk spēju to ielaist kapilāros un pulsēt tajā, jo mazāk es varu to izteikt analītiskos, konkrētos vārdos. ieslēdzas metaforiska domāšana, un, ja atrodas forma, var pat ieliet, bet tikai kā poēziju, tikai kā juteliskumu.
jā, sintēze ir dialogs. eifonisks dialogs :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, lai izjustu dzeju, vajag ielaist tās sajūtas dziļi sevī, gandrīz līdz vēdera centram, tikai jāuzmanās no sajūtu narkotikām. Eiforija ir ilgstoša, bet dažkārt mēdz novērst uzmanību no tur, ārpusē un haosā, notiekošā.

Vispār viss radītais Vārds ir tikai jau notikušā sintēze ar subjektīvu sajūtu mērcīti.

O, bet visskaistāk ir dzirdēt kādu lasītāju sakām, ka tās ir viņa emocijas, viņa sajūtas, dzīve, cerības un slēptās vēlmes, kas pateiktas Vārdā. Un tad es jūtu, ka ir bijis vērts, ka neesmu gluži sintezējusi sevi pati no sevis sevī. Nu tā kā gaļasmašīna maltu pati sevi, vēl pagatavotu austrumu gaumē ar karijcitronu un pilnu, gardu muti nosmietu.

Gribas dzirdēt otra domas. Vai tad ir kāds cits iemesls jaunradei, sintēzei, ja ne atmodināt kādā lasītājā sintēzes alku zobiņu?

(Reply to this) (Parent)