|
9. Maijs 2007|19:32 |
tu raksti, tādēļ meklē to transformācijas ceļu - un tā vajag! -, kā var, kā just pulsu, kā ļauties sapludināt, iepludināt domu un vārdu vienu otrā. un tas ir baigi forši. es kā antoteorētiķis, protams, neizvairos no zinātnes un teorijas, tomēŗ šādā procesā esmu atklājusi likumsakarību - jo vairāk kaut kādu dzeju izjūtu, jo dziļāk spēju to ielaist kapilāros un pulsēt tajā, jo mazāk es varu to izteikt analītiskos, konkrētos vārdos. ieslēdzas metaforiska domāšana, un, ja atrodas forma, var pat ieliet, bet tikai kā poēziju, tikai kā juteliskumu.
jā, sintēze ir dialogs. eifonisks dialogs :)
|
|
