| pirms |
9. Maijs 2007|16:58 |
gaisā rūgst negaisa ābeļdārzs. pamale tēraudzila, mākoņi tik skarbi kā ar metāla stīpu apvīti, lai saturētu ilgi krājušos vārdus. logu stiklos, automobiļu motora pārsegos un peļķēs atspoguļojas ačgārnas projekcijas. šodien vakariņās būs krusas sāls grauzdiņi ar lietus mērci - visnotaļ rosinoši radioaktīvi.
sudraba šķiltavas uzzibsnī starp mākoņiem, un sākas dialogs, triologs, kvintologs. tūkstoši nepateiktu vārdu, nobirstot reizē, saplūst vienotā balsī, kas sludina harmonijas divkāršo dabu: būt sakārtotībai, reizē izraisot vēlmi pēc pārtapt disharmonijā. radīt harmoniju, kas, nonākot līdz perfekcijai, sevi ir izsmēlusi, tādēļ sāk par uzlabošanas resursu izmantot pati sevi, pārstrādāt tomātu stādos un atražot reiz asimilētās nekārtības, nezāles, selekciālās pusizdošanās.
man pāri peld lielākais arktiskais mākoņkuģis, kādu jebkad skatījusi šī zeme.
mums visiem pāri peld notikumi, kuros iesaistīti nav spējīgi nedz mainīt ceļojuma kursu, nedz izkāpt vai mazgāt rookas nevainības rožūdenī.
šodiena ir
duālisms dzejā, pilni bronhi smiekliņu par pārāk ātru taureņu analīzi. |
|
