šovakar negribas un liekas ka nav par ko rakstīt bet tā jau īstenībā nav vienkārši nav daudz domu, bet apziņa jau ir vēl krietni pirms domām un apziņa nebūt laikam nevar šodien bija tāda kā piepildīta diena ar augstskolu un vizināšanos un buksēšanos pa sniegiem un pastrādāšanu un ciemiņiem ko beigās tā nemaz īpaši negribējās, bet bija arī vienkārši labi ne vainas interesanti parunāties un tā patīkami konstatēt ka arvien biežāk atkal spēju būt normāls komunikabls cilvēks nevis problēmu kamols kas nevar parunāties un tā mierīgi ne vainas rīt visu ko vajadzētu sadarīt un jau atkal gribas cerēt un plānot ka būs nu baigā efektīvā diena bet nu nezinu gan nezinu gan līdzšinējā pieredze nav īpaši daudzsološa jo es no sevis vienmēr gribu vairāk kā reāli varu un tā arī par rīta celšanos un tādām lietām sevi spiežu vairāk kā vajadzētu jo spiest jau īsti nevajadzētu nemaz vajadzētu iemācīties ar sevi sarunāt un neko nedarīt ar varu man prieks ka es cilvēkiem no sirds varu teikt ka jūtos labi savā vietā jūtos labi tur kur es esmu un jācer vien un jādara viss lai arī ar mācībām sākot ar nākamo nedēļu viss ir tikpat labi vai vēl labāk jo problēma jau ir tajā ka es daudz ko gribu bet nedaru netieku līdz darīšanai man ir kaut kāda bremze kaut kāda miglas zona starp manu gribu un rīcību un tajā zonā tik daudz labu lietu iestrēgst tās tiek vienkārši aprītas un pazūd nebūtībā jau nu gluži nē bet pazūd akacī un grūti tās atkal izmakšķerēt ārā un tad jau arī tās vairs nav svaigas ieceres bet tādas iemēģinātas izmirkušas slapjas miklas un nepatīkamas par spīti to labajam sākumam viss pietiek jāiet gulēt miers un bērziņš un vēl punkts.