Vairākas · dienas

Saullēktā ieleja pamodās no dzidras, griezīgas ragu mūzikas. Alā piecēlās Mija un sāka ar kājām sist takti.Tū-tikija saausījās, un Inks, ierāvis asti kājstarpē, palīda zem sola. 
Trollīša Mumina sencis dusmīgi grabināja krāsns aizšaujamo, un lielais vairums ciemiņu pamodās. 
Trollītis Mumins piedrāzās pie loga un pa sniega tuneli izrāpās ārā. Blāvajā ziemas saulē pa nogāzi lejup slēpoja liels Murmulis. Viņš pūta spīdīgu misiņa tauri, un likās, ka viņš jūtas lieliski. 
"Šitāds apēdīs daudz ievārījuma", trollītis Mumins iedomājās. (Un kas viņam ir kājās?)
Nolicis ragu uz malkas šķūnīša jumta, lielais Murmulis noņēma slēpes. 
- Jums ir labi pakalni, - viņš teica. - Vai jums te ir slaloms?
- Es apvaicāšos, - trollītis Mumins teica.
Viņš ielīda atpakaļ salonā un jautāja: 
- Vai te ir kāds, kuru sauc par Slalomu?
- Mani sauc par Salomi, - nočukstēja ķipariņš, kas bija iztrūcies no sava attēla spogulī. 
Trollītis Mumins izgāja pie Murmuļa un sacīja: 
- Gandrīz vai ir. Te ir viena, kuru sauc par Salomi. 
Bet Murmulis ošņāja trollīša Mumina tēva tabakas lauku un nemaz neklausījās. 
- Šī būs laba mājvieta, - viņš teica. - Te mēs uzcelsim sniega māju. 
- Jūs varat dzīvot pie manis, trollītis Mumins vilcinādamies sacīja.
- Nē, pateicos, - Murmulis atbildēja. - Iekšā dzīvot ir neveselīgi un ļoti smacīgi. Es gribu svaigu gaisu, ļoti daudz svaiga gaisa. Tūlīt ķersimies pie darba, lai ne minūte neietu zudumā. 
Pamazām no mājas iznāca trollīša Mumina ciemiņi, tie stāvēja un skatījās.
- Vai viņš nevar turpināt spēlēšanu? - jautāja mazā Salome. 
- Visam savs laiks, - Murmulis līksmi attrauca. - Pašlaik mēs strādāsim. 
Pēc kāda brītiņa visi ciemiņi jau cēla sniega māju trollīša Mumina tēva tabakas laukā. Pats Murmulis peldējās upē, kamēr daži nosaluši ķipari pārbijušies skatījās. 

NabaKlab, 20:00, ieejs 2 eles. Tikai jaunas etīdes.

Toties šonakt sapņoju, ka ar dažiem pirmkursniekiem braucam vilcienā uz Krieviju. Mums vajadzēja izlikties par viesģimeņu projekta dalībniekiem, bet patiesībā mums vajadzēja izspiegot vienu pensionāru pāri, kas dzīvoja bezcerīgā,industriālā, slapja sniega pilnā pilsētā. Viss bija pelēks un apmācies. Pāris bija ļoti jauks pret mums, un man bija žēl, ka mums jāizšņakarē viņu privātā dzīve un par to jāsagatavo vēstījumi misijas rīkotājiem, kuri bija neatceros, kas.

Sapnī redzēju,ka manās lauku mājās viesojas Kārlis Zāle. Viņš gan neizskatījās pēc oriģināla,drīzāk pēc Kisas Vorobjaņinova un Dona Kihota apvienojuma. Ar skaistām,dzidri zilām acīm un brūnu iedegumu. Viņš bija jautrs, runāja XX gs sākuma latviešu valodā (kādu nu to iztēlojās mana sapņa varā esošā apziņa), jokojās un teica visādus aforismus par dzīvi. Tad viņš apvēlās zālienā pie malkas čupas un, paņēmis rokā pagali, sāka attēlot Gesta Berlingu.
Es biju sajūsmā. Domāju: "Cik fantastiski, ka tāds dižs cilvēks mani ir apciemojis!"

Braucot autobusā uz laukiem, klausījos mūziku un dzēru porteri. Diena sāka virzīties uz savām beigām. Krēsloja un pasažieri viens pa vienam pameta mājīgās sēdvietas. Man blakus sākotnēji sēdēja jauks čigānu vīrietis ar savu puiku. Vīrietis bija nopircis 100 līmējamās birkas lielā kartona kastē. Taču tad, kad atbrīvojās citas divas sēdvietas, viņš ar dēlu devās sēdēt tur.

Tas taču nebija dēļ mana portera, ko?

Reiz,padomju laikos,pie tirgus kvasa cisternas stāvēja kāda meitenīte. "Ko tu šeit dari,meitenīt,vai tu gribi kvasu?", pārdevēja viņai vaicāja. "Nē,es gaidu draudzeni", meitene viņai atbildēja. Bet,kamēr pārdevēja neskatījās,viņa ik pa brīdim no šķīvīša nospēra divdesmit kapeikas. Pēc tam viņa aizgāja uz
rotaļlietu veikalu un par visu sazagto naudu nopirka skārda karieti ar visiem zirgiem. Viņa aizgāja uz savas mājas pagalmu un sāka spēlēties ar kaimiņu bērniem. Vārdu pa vārdam meitenīte izrunājās par to,kā ieguvusi karieti. Bērni nodeva meitenīti,izstāstot
visu viņas vecākiem. Pirms vecāki paguva ko iesākt, meitenīte piepeši smagi saslima un viņu aizveda uz slimnīcu. Pēc divām nedēļām viņa atgriezās mājās. Neviens viņai neko neteica par pastrādāto. Bet skārda karieti viņa vairs nekad neredzēja.

Rīgas Laiks, 1996.g., rubrika "Gadījumi"

Bijām pie Lauras viņas vecāku dzīvoklī,kamēr šie pa laukiem. Domājām, paskatīsimies teļļuku, kas nav skatīts kādus
divdesmit gadus. Ieiesim vannā. Vannā iegājām, teļļuks neko nerādīja. Tikai 'pelēko troksni', 'sniedziņu' vai nu, kā jums
to patīk saukt, kad nav signāla. Atsaucām Loras māsu Daina Puriņ no poliklīnikas, kur viņa strādā par sardzi (vienu kvartālu tālāk).
Sakām: "Palīdzi, teļļuks neko nerāda". Kādas 15 min Daina pavadīja aiz televizora, spraužot un pārspraužot vadus.
Nu, neko, nodomājām, skatīsimies kompi caur televizoru - tur viņiem tāda sistēma. Bet Lauras patēvs, redz, uztaisījis tādu sistēmu,
ka videokabelis līdz stacionārajam kompim nemaz neaiziet. Beidzas turpat, pie sliekšņa. Jo nu viņš mēdz skatīties filmas caur
savu laptopu, ko mēs aiztikt negribējām. Tātat, laptops vienā istabā, stacionārais - otrā, bet kabelis par īsu.
Nu, neko atkal. Skatīsimies DVD. Ieliekam DVD, tur kaut kādu filmu ar Kolinu Fērtu par skotu ģimeni 20tajos. A DVD pults ta nestrādā. Jāskatās igauniski, jo uz ENG nevar uzslēgt. Par laimi, skanēja angliski, nevis igauniski, nez, kas viņiem tur par ražošanas kļūdu.
Sākās filma, a tur uzreiz tāda dubultskaņa - itin kā skanētu no diviem televizoriem uzreiz. Un kaut kāda vecene dzied vecu skotu dziesmu.
Ļoti smieklīgi. Pagriezām klusāk. Filma bija briesmīga, atgādināja tautas teātri. Uzlikām "Nakts muzejā" (nu, kādi diski tur plauktā bija, tādi nu arī bija). Dublēta krieviski. Neslikti gan, bet toties subtitri bija monstrozi - zili, milzīgi ar baltām pumpām. "Tie ir Ziemassvētku subtitri?", Laura prasīja. Filma gāja un gāja, bet te, vienā brīdī - knikš - disks salecās un visi sāka runāt ukrainiski. Nu, neko, atkal, skatīsimies ukrainiski. Smieklīga valoda. Visus sauc par "maly" un visiem saka "dziakuj". Pēc kāda laika atkal - knikš - un visi atsāk runāt krieviski. Cik patīkama valoda. Nevienu nesauc par "maly" un nesaka "dziakuj". Filma beidzās, stunda vēl bija agra, nolēmām skatīties Likteņa ironija 2. Laba filma, RENČIK! Un, protams, uz pašām svarīgākajām beigām - knikš - un visi nevis runā ukrainiski, bet vienkārši sastingst un nerunā vispār. Pāries, domājām. Nekā, bija jātin no sākuma. Pārgājām pāri bojātajai vietai - pēc kāda laika atkal apstājās. Tinam pāri. Rezultātā izlaidām droši vien ļoti svarīgas vietas, bet uz izskaņas posma aforismiem (kuri bija ļoti jēdzīgi, RENČIK) gan paspējām. Beigu titros skanēja ļoti jauka, saldsērīga dziesma,bet tad piepeši piedziedājumā dziedātājai vajadzēja sākt šausmīgi kaukt, Laura šausmās aizspieda ausis un mūsu kinovakars beidzās.

Man, piemēram, šodien zvanīja māte un caur lieliem telekomunikāciju traucējumiem paziņoja, ka jau kādu laiku apmaldījusies mežā.
"Jā, es tā izdarīju, iedomājies. Un es domāju - kam tad nez lai zvana, ja ne tev?", viņa teica.
Un tad man salikās, ka tā sākās visas lielās dzīves traģēdijas, no viena ikdienišķa zvana, pilnīgi parastā dienā,
kad es tur teiksim eju pie svarīgiem cilvēkiem runāt par mākslu un nemaz nevaru iedomāties, ka tikai dažu stundu
varā ir tāds jautājums: vai manai mātei nebūs jāguļ mežā un pasarg dievs vēl kādas lielākas šausmas.
Tāds, ja kāds/kāda zina, Annas Gavaldas motīvs, es teiktu - no viņas novelēm, kur šāds te pēkšņuma princips ir
ļoti vietā un saistošs. Bet dzīvē, paldies par kūkām, vai ne, man vēl tādas kūkas nedodiet.