Brīvdienās bijām ar Svenu un Lindu pie viņa Garciemā. Braucām auto un klausījāmies Piano Magic, krāsaino lapu fons un taustāmāki reibinājumi to padarīja par vienu no jaukākajiem braucieniem ar auto ever. Ieradāmies nedaudz pašķībi (mēs ar Svenu, Linda šoferēja),bet to mēs ātri likvidējām ar pirts apmeklējumu. Pēc tam gan tas atkal tika atgūts,jo Svens dzimenē dabūja dāvanā konjaku. Gulējām istabā,kuras plauktā bija visvairāk kopoto rakstu komplektu,kādus man bijusi iespēja mūžā redzēt,sākot ar Dostojevski un beidzot ar Borhesu. Diemžēl,krieviski,tā ka nebija jēgas sākt kautrīgo "A tu man nevarētu iedot uz kādu laiciņu to un to"? Lielākā daļa nakts tika pavadīta,stāstot spoku stāstus iz dzīves. Kad iz dzīves aptrūkās,ķērāmies pie Linča filmu atstāstīšanas un iztirzāšanas. Nākamajā rītā gājām uz veikalu pēc banāniem,bet nevienā no trim Garciema veikaliem tādus nebija,toties vienā veicī pie sienas redzējām afišu,kira reklamēja Carnikavas nūjošanas dienu 2011. Pasākuma logo bija nēģis,kurš savās nelielajās spuriņās bija sažņaudzis nūjojamās nūjas. Ļoti grotesks attēls,ziniet. Tad Svens piedāvāja iet aplūkot Ļeņina pieminekli,kurš stāvot kādas mājas pagalmā. Ļeņinu mēs neatradām,toties atradām Gundaru Āboliņu,kurš kravāja bagāžniekā mantas un kuram ir ļoti gaumīga māja. Tad mēs braucām atpakaļ uz Rīgu,bet Svens teica,ka viņš paliks mājās un lasīšot Zoščenko. Jo tā bija "tāda diena,kad to darīt". |