Vairākas · dienas

, kurā šobrīd nekas vairs nenotiek, jo pie tās nekāda dzelzceļa vairs nav, bija (un vēl arvien ir, būtībā - atšķirībā no dzelzceļa) tāda speciālīga vieta.
Ir tādas vietas, kuras atrodas gluži kā zem gigantiska kupola (man prātā ir tas stikla vāciņš, kuru smalkās ģimenēs liek uz sviesta šķīvīša), tādējādi saglabājot savu pagājības formu 1:1 ar to formu, kas tai bija manā agrā zēnībā.
Lūk, tai vietā tolaik bija izgāztuve. Bet kuplu krūmu, krāšņšu mežu ieskauta. Tomēr - izgāztuve. Kas tik tur nebija.
Un vasarā, pašā karstākajā laikā - vaiii (ūjina un sasit plaukstas kā veca večiņa, atminoties zaļumballes laikus), kā tur smirdēja!
Vienlaikus pretiski, vienlaikus - aicinoši, vilinoši. Itin kā ķimikālijas un norautas leļļu galvas sazvērnieciski čukstētu:
"Nāc, nāc, pakašājies šais burvīgajos mēslos, sasit, šeku, šo burku pret akmeni, piemet špicku šai zilganzaļajai šļurai, kas nāk ārā no metāla kannas!".
Visu minēto arī veicām. Ar uzviju. Tat vienā dienā brālis, dauzot attiecīgos stiklus, dabūja sev vienu kājā (šķiet), un nekādi tur "Es pat neatceros, kā tas gadījās" Mamas Tebarg priekšā nelīdzēja. Sods bija bargs, visu saskādēto vajadzēja aizbērt ar granti un pēcāk - ar zemi.
Mūsu mežonība bija remdināta un šķita, ka ar to šī vieta no mūsu pasaulsizpratnes skatuves ir aizdevusies kulisēs vai pat izgājusi ārā no teātra,
gaidīt pēdējo tramvaju uz mājām. Tomēr ne. Dzīvoja netālu no tās izgāztuves ģimene, kurai bija kaut kāds uzvārds, bet mēs viņus dēvējām par 'Aizvējiem', jo viņi dzīvoja mājās, kuras tā sauca. Pie viņiem nereti gājām pēc piena un citiem prod. Ja nu tuvākiem kaimiņiem gos bija "aizgājusi ciet".
Reiz šāds gājiens rezultējās tieši ar neko, jo, kaut gan bijām ar tiem Aizvējiem runājuši, ka vakarā nāksim ar brāli pēc piena, tur mūs tomēr neviens negaidīja ar sarkanu rožu buķeti*. Nu, tā reizēm notika šajā savdabīgajā miestā ar vārdu 'Taurupe'. Kaut ko sarunā, par kaut ko vienojas, bet pēc brīža to visu aizmirst un aiziet sēnēs. Vai pēc žagariem. Nu, es nezinu.
Atpakaļceļā sākām lomu spēles. Pie nu jau bijušās izgāztuves bija (un ir vēl ar vien) uzkalniņš ar ozoliem, necik rešņiem, bet gana senlaicīgiem.
Tur tat izveidojām veikalu. Tirgojāmies laikam jau ar pienu, tukšās burkas cilājot un saucot "ho ho ho, nu tik ieliesim pienu" novedām šo naivo rotaļu līdz tam, ka viena burka saplīsa. Uzkalniņam bija arī tāda kā graviņa, kurā bija pāris akmeņu, tie tad arī bija tie vainīgie. Taču drāma bija tajā, ka tai burkā bija 50 santīmi (trijskujiņa, nebūsiet tak aizmirsuši). Un tie attiecīgi, aizbārstījušies kaukur prom. Un tat meklē, un tat nevar atrast un tat sāk vainot viens otru,
teju lamāties sākot. Un tat tomēr atrod un tat it kā būtu miers, bet...Es piepeši atradu vēl vienus 50 santīmus. Vēl bez tiem oficiālajiem, kuri mums jau bija. Abiem acis platas. Es saku brālim, vai viņš to speciāli, nes mani cauri vai kā. Bet nē, tomēr nenesot vis. Nebija jau, labi zināt, tolaikus nekādas finanšu stabilitātes, un brāļa attieksme pret naudu bija pietiekami nopietna, lai viņš neriskētu mani izjokot kaut ar - šīs dienas acīm - tik nelielu summu. Ja nu pats pēc tam nevarētu atrast?
Visīpašākais šajā stāstā ir tas, ka attiecīgais nomināls tika atrasts pilnīgā nekurienē. Varbūt kāds dzērājs, stupājot mājup, bija atradis graviņu par labu esam un tur izgūlies. Bet tad jau būtu atstājis par sevi kādas zīmes. Ja vien nav bijis aplam tīrīgs.
Nu, bija šai notikumā kaut kāda maģija.
Un tieši, tieši vēl viena trijskujiņa.
Tieši tur, kur iedibinājām vienīgo ceļmalas piena veikalu reģionā.
Par necerētajiem ienākumiem nopirkām, protams, kaut kādas nejēdzības.
Vakara saule spīdēja īrisa krāsā, bija silts, mums bija kāds bišķītis nejēdzību un, pat ja bija kādi pārmetumi no Mamas Tebarg par saplēsto burku, tie nespēja nosēsties tik dziļi, lai mūs sarūgtinātu: mums bija mazs noslēpums.

*Lindgrēne, A. "Karlsons, kas dzīvo uz jumta". Vairāki izdevumi vairākos gados. Galnokārt Rīga, XX.gs.