apjukuma · sajukuma · piezīmes

vai ne.
Manas vecmāmiņas mūžīgais arguments ar ko viņa mani katru reizi zāģēja. Mani iebildumi, ka tā nav un es tā nejūtos, viņu absolūti neinteresēja.
Nevaru saprast kāpēc dažiem indivīdiem liekas, ka viņu viedoklis ir absolūts un, ka visi ir tādi paši..

Šādi viedokļi ir tik ļoti vienos vārtos. Un ko, ja cilvēkam dzimtenē praktiski nav radinieku un nav arī tā, ka dzimtenes populācijas mentalitāte viņu īpaši aizrautu? Tad taču drīkst nesēdēt dzimtenē? 😀 Pue tam par tiem radiniekiem patiešām - reizēm nonākt no viņiem patālāk ir solis veselības virzienā.

Mjā, šorīt klausījos sarunu ar Yuval Noah Hariri, kur viņš runāja par nacionālismu un dzimtenes mīlestību, kā abstraktu konstruktu - kā tu vari justies piederīgs lielai cilvēku masai, kurus nekad neesi saticis un lielu daļu nekad arī nesatiksi. Šī piederības apziņa ir visu nācijvalstu pamatā, ļoti pragmatisku apsvērumu dēļ.
Bet tāpēc uztvert dzimteni kā paplašināto ģimeni, un ka asinsradniecība ir vienīgā piederības forma... Ai, aizrunājos.

Man ir aizdomas, ka tai spēcīgajai piederības sajūtai un patriotismam ir kaut kāds "as opposed to" draivs, kaut kādas bailes no kaut kā, nu, tur ir kaut kāda spēcīga mīnusa enerģija apakšā, kas manifestējas tādā pārspīlētā plusā (ar-putām-uz-lūpām attachmentā, jā, būtībā nepazīstamu cilvēku masai). Gan jau evolūcijas/pūļa psihologi uz šo zinātu atbildi.

Es uz to vairāk skatos tā, ka, lai vai kādi tarakāni nebūtu savas tautas (mūsu gadījumā savas zemes iemītniekiem), tos vienmēr zini pa gabalu, zini, kā tie reaģēs, ko no tiem sagaidīt. Citās zemēs dzīvojot (manā kontā gan ir tikai 4 gadi slovēņos), nekad līdz galam viņu tarakānus neiepazīsi, un var būt momenti arī pēc vairākiem uz vietas nodzīvotiem gadiem kopā ar indivīdiem, kad ir tāds wtf par kādiem tarakānu izgājieniem, jo, nu, it kā tos cilvēkus zini, ne pirmo dienu, mēnesi, gadu, bet tāpat jaunatklāsmes var spert pa dibenu.
Tāpēc tā māju sajūta nav līdz galam saistīta ar radiniekiem vai kādām konkrētām vietām, bet to saprotamības izjūtu, - lai vai kādi tie tarakāni mūsējiem te nebūtu, bet tie kaut kādā mērā vienmēr būs arī mūsējie.

No otras puses, tie saprotamie tarakāni var būt konfrontējoši un tāpēc vairāk krist uz nerviem. Dzīvojot NL jau 10+ gadus, es joprojām varu kritizēt vietējo īpatnības 'no malas', ja uznāk besis, un izlikties nezinām par saviem tarakāniem:P

Jā, protams, tas jau katram savs, kā tos uztveram - gan savējos, gan svešos.
Kaitinošākie gan var norādīt, ka pašiem dziļi iekšā kaut kur tādi paši vien sēž, ko negribas ne redzēt, ne pazīt, ne arī pieņemt.