jau tad kad viņa ienāca pa durvīm es nojautu ka kkas nebūs... viņa bija neparasti steidziga, un viņas ierastajam aromātam vilkās nopakal vakara vēsums, un svešs aromāts.. es zināju kas tā smaržo, bet vienalga naivi cerēju ka viņa būs nākusi pie veselā saprāta un neizdarīs to pašu muļķību ko pēdēja laika regulari... es kļūdijos, viņa izdarija muļķības!
tagad es esmu uzrakstijis viņai taisnību, ko es domāju par to visu! rīt bus kašķis jo viņa bus apvainojusies, bet man vienalga! ne jau sev es to daru, bet gan ka svarigāka dēļ! man tas ir pienākums!