Degošo ogļu šahtas
Vakardienu pavadīju ar asarām acīs.
Ne jau tāpēc, ka ekrāns spilgts vai lampas spīd perifēriālajā redzeslokā, bet gan domas par pagātni plūdiem nāk atpakaļ.

Es atceros gandrīz katru pāri darījumu, gandrīz kātru konfliktu, gandrīz kātru sāpīgo momentu. It kā tie visi būtu savā starpā saķēdēti un kad tiek parauts viens, visi pārējie tam nāk līdzi.

Nesen Rīgā bija manas bērnības un arī šobrīd mana mīļākā grupa - The Offspring. Es ļoti gaidīju šo notikumu, tam bija jābūt kam fantastiskam un, jā, koncerts tāds arī bija - fantastisks. Beidzot es varu aiziet uz viņu koncertu un varēju dziedāt līdzi gandrīz visām dziesmām, tas bija lieliski.. un skumji. Mana bērnība bija tik slikta, ka šīs dziesmas bija mans glābiņš no dzīves skarbuma. Kad pirmo reizi dzirdēju viņus, man bija 10 vai 11 gadi, tā bija mīlestība no pirmās nots. Bet ap šo vecumu es jau klasē biju klauns un turpmākajos gados nekas nekļuva labāks, gluži pretēji. Tāpēc pirms koncerta sākuma ejot garām arēnas ieejas dhrvīm un redzot ložu ieejas telpā ai, stikla stāvam vienu no tiem cilvēkiem, kuri palīdzēja gremdēt manu pašapziņu, es ļoti sadusmojos. "Kā Tu uzdrīksties nākt uz Manas mīļākās grupas koncertu, ar kādām tiesībām? Tas bija pasākums man un man līdzīgiem bēdu brāļiem un māsām. Kas Tu tāds esi lai man to atņemtu, vai Tu vispār zini ko man esi nodarījis?" Viņš tik stāvēja, lūkodamies ārā, mani, protams, nemaz napamanot kamēr gāju garām.

Tik smalki, tik skaisti sapīti mezgliņi, kā adīta mežģīne, kuras viens dieziņš samezglojas ar citu un izplūst desmitos, simtos un tūkstošos citu mezgliņu, lai radītu manas apziņas plīvuru.

Ja Jūs zinātu cik ļoti es ienīstu šo pasauli un visus notikumus mas satricina manējo.

Es gribu lai manas gruzdošās domu šahtas beidzot izdziest.