Bērnības traumas vai pamācība kā palikt vienam
Sveiks Cibiņ, sen neesi satikts.
Cibiņ, vai zini, ka esmu satraumēts bērniņš? Laiks izstāstīt manu bēdu. Vai lasīsi tālāk? Nu aiziet.
It kā bija normāla ģimene. Tēvs, māte, vienīgi dzīvojām ar vecmāti no mātes puses. Vecāki šad tad plūcās, bet kam gan bērnībā māte traukus nav metusi pret zemi? Vecmāte ikdienā gāja plūkties ar māti, līdz viņu laipni palūdza izvākt savu bezjēdzīgo pakaļu no mātei piederošā dzīvokļa, ko vecmāte arī izdarīja, pirms tam mīļi mūs visus nolādod. Pēc dažiem gadiem izrādījās, ka tētis nemīlēja mammu un aizgāja no ģimenes atstājot mani kļūt par atlikušās ģimenes galvu, aiziedams sakot, ka lai tieku prom no šīs sievietes un pēc iespējas ātrāk. Tolaik man bija 13. Ko viņš ar to domāja?

Mums diviem naudas bija maz un ikdienā tika drillēts, ka jābūt taupīgam un apzinīgam un, ka man vajadzētu strādāt, kad pabeigšu pamatskolu. Māte strādāja pamatdarbā un vēl nodarbojās ar tulkošanas darbiem, un vēl uzņēmās sākt grāmatvedības haltūru, lai mēs varētu izdzīvot. Naudas bija tiešām maz. Tai laikā es pārņēmu lielu daļu sadzīves darbu, rūpējos par vakariņām, mazliet arī tīrību, kļuvu par līdznācēju uz veikalu un tirgu, principā aizvietoju tēva pienākumus. Kad pabeidzu pamatskolu - devos strādāt. Es, protams nesaku ka - ak es - nabadziņš, aizgāju strādāt pusaudža gados, ak Mī un Žē. Liela daļa citu bērnu strādā kopš dzimšanas kā Ķīnā. Bet ne tur tā lieta, redzat, bērnībā, skolā man bija iesauka kura asociējas ar lielo O, ar Valhallas sasniegšanu, ar kulmināciju, tikai tas vārds nebija tik patīkams kā jebkurš no minētajiem variantiem un neviens man nepastāstīja ko man darīt, man nebija pie kā vērsties. Man nebija īstu draugu, mana pamatskolas dzīve bija elle un ģimenes pajukšana to absolūti nekādi neuzlaboja. Vecāki nekad nespēja man palīdzēt, uzklausīt, līdz ar to es jutos diezgan vientuļš. Sevišķi, kad, ja tomēr, kaut kas manis teiktais tika saklausīts, tas tika izstāstīts tālāk cilvēkiem kam tas nebija jāzina, kuri pēctam man to pieminēja. Man nebija uzticības cilvēkiem, man nepatika nevienam vairs atklāties un es nevienu sev klāt arī nelaidu. Tāpēc iestājoties darbā, es tur biju viens pats, kurš darīja to ko citi prasīja. Man nebija nekāda prieka, nekāda gandarījuma par padarīto, es biju vienkāršs drons kas pildīja pienākumu. Kolēģi mani neinteresēja un es jutu kā viņi par mani smejas. Vienīgā labā lieta, kas no šī darba iznāca, bija tas ka varēju nopirkt sev datoru. Runājot par datoru, es uz tā spēlēju nu jau vecu MMORPG - Ragnarok Online. Tur norisinājās mana īstā dzīve, bet tas kas notika realitātē bija, kā saka - means to an end. Kaut kur starpā arī tēvs izcēlās un pateica ka viņa laulība ar manu māti bijusi viņa dzīves lielākā kļūda. Paldies tēti, ļoti novērtēju. Gadi gāja, pabeidzu vakarskolu, starp citu man tur draugu arī nebija. Tur bija vecāki cilvēki kuriem maz interesēja kautkāds edgy pusaudzis, līdz ar to pusaudža uzdzīves, ballītes un meiteņu medīšana man pilnībā izpalika. Bija viena meitene kas man dikti patikās, bet tas šoreiz nav būtiski, es par viņu tikai vairākus gadus simpoju, kas noveda manu pašvērtējumu līdz pagraba līmenim. Manas dienas gaita bija sekojoša - 7:00 pamostos, dodos uz darbu kurš sākās 9:00, tālāk strādāju līdz 13-14:00 un dodos uz vakarskolu, kur pirmais priekšmets sākās 15:00. Mācos līdz 21:00 un braucu mājās pildīt mājasdarbus, gatavot sev vakariņas un mēģināt atpūsties, pa starpu mātes uzbāzībai, kad viņa vakaros grib parunāt par darbu un kā viņai gāja līdz kādiem 24:00. Ap šo laiku esmu visu izdarījis un kādu stundu vai divas var paspēlēt RO un tad jādodās gulēt un rīt jau jāatkārto vakardiena un tā 4 gadus, jo 12 klasi ar pirmo piegājienu nepabiedzu, biju sācis bastot. No tā var saprast, ka nekam citam man laika īsti nebija, jo sestdienā un svētdienā jābrauc uz veikaliem un lielveikaliem, jābrauc izbraucienos kuros nevēlējos piedalīties utt.

Pēc vidusskolas beigšanas devos stāties universitātē, bet par cik jāstrādā arī bija, sevišķi, lai par to vispār varētu samaksāt, tad gāju neklātienē, tas ir vienreiz nedēļā - sestdienā. Tur iepazinos ar vienu kursabiedru ar kuru laika gaitā, it kā, sadraudzējos un kaut ko jau varējām parunāt. Ap šo laiku, iespējams biju mazliet atmaidzis pret citiem cilvēkiem. Tomēr viena lieta pasliktinājās - iepriekš, kamēr vēl mācījos vidusskolā, mātei bija draugs ar kuru tikās. Tajā problēma bija tikai tāda, ka viņš bija precējies un ar bērniem. Viņi izšķirās un tad māte nolēma vairs nekad netikties ar citiem vīriešiem. Man bija 22 gadi un es joprojām dzīvoju ar māti un visu to redzēju kā tas sākās un beidzās, kā arī piedzīvoju to kas ar mani notika. Nu tad beidzot esam nonākuši tur Cibiņ. Es kļuvu par mātes surogātvīru. Ideāls vīeritis kuram seksu nevajag, kurš vienmēr klausa un arī uzklausa, kad vajag pastāstīt par visneinteresantāko tēmu kāda jebkad nākusi no mūsu mutes - darbs. Mēs pavadījām ikdienu kopā, sevišķi vakarus, kad pie vakariņām jāskatas filmas vai seriāli. Vienā brīdī redzēju savu analogu Robertu no "Viņas melo labāk". Vienmēr braucām kopā uz veikalu, vienmēr kopā tīrījām māju un tādas lietas. Biju arī mātes modes kritiķis, kurš teica kas viņai izskatās labāk un kas ne, kad pielaikoja drēbes. Biju mātes kucēns kurš darīja visu ko viņa prasīja, lai tikai man nebūtu jāklausās kā viņa raud un draud man ar pašnāvību ja es kaut ko sāku viņai pretoties. Ak, kā viņa mācēja uzspiest uz vainas apziņu, kad es pateicu kaut ko viņasprāt nejauku, bet manuprāt - patiesu. Mana bērnība bija elle, mani pusaudžu gadi tādi paši un arī jau pilngadība bija noskalojama podā.

Kādā brīdī man izdevās sazīmēt sev draudzeni, bet māte viņu absolūti ienīda. Viņa panāca to, ka es izšķiros no tās meitenes. Es negribētu teikt, ka es šo jauno sievieti mīlēju, bet man tā arī nekad nesanāca no viņas pareizi atvadīties. Vēlākos gadus māte pat līda klāt skatīties, kad es kaut ko meklēju iepazīšanās portālos un komentēja kas šitai nav labi, kas tai nav labi utt. Tas bija slimi. Man nevarēja būt privātās dzīves, ar māti bildē tas nebūtu iespējams. Man ļoti sāpēja, ka visu mūžu esmu bijis viens un, ja atskaita tos nabaga 3 mēnešus ko tikos ar to meiteni, esmu bijis nepiepildīts, tukšs un es nezināju, kas ir mīlestība. Atceros mātes vārdus, kad atnācu mājās nākamajā rītā pēc nakts ar to meiteni - māte raudādama pienāca man klāt, apķerot mani teica "bet Tu esi mans!.."

"Bet Antracīt," Cibiņš man teiks - "Tas izklausās pēc murga. Tu biji strādājošs cilvēks, kāpēc vienkārši negāji dzīvot atsevišķi?"

Uz to Cibiņ, ir atbilde un es Tev pilnībā piekrītu, bet es tolaik neapzinājos, ka pa tiem līdzšinējiem gadiem tiku izveidots, izšūts un modelēts tieši tāds kāds mātei bija vajadzīgs vīrs. Es biju pilnīgi pārliecināts, ka es viens pat nezdzīvošu, jo man tas ikdienā tika rādīts un atgādināts. Ka man nepietiks naudas sev īrēt dzīvokli vai istabu un ka man būs jājūtās vainīgam, ja ar māti kaut kas atgadīsies, ja viņa paliks bez darba. Viņas šaubas un bailes, vai tā bija manipulācija, kļuva par manām bailēm un šaubām. Tāpēc Cibiņ, es nevarēju pateikt nē un pat pastāvēt par sevi un manām vajadzībām. Man trūka mugurkaula, sevišķi jo neviens cits man nekad nepalīdzēja aizstāvēt manas vēlmes un intereses nedz pamatskolā, nedz darbā, nedz arī mājās, no kā es to būtu varējis iemācīties, ja viss ko es zināju ir tas, ka esmu nasta un vainīgs pie visa. Es vienmēr esmu bijis klauns kuru piesmiet un ja mana jaunība nav izdevies joks, tad es pat nezinu kur ko labāku meklēt.

Šodien ir pagājuši jau vēl 14 gadi kopš tā vecuma ko pēdējo minēju. Tas viss vilkās vēl 9 gadus līdz satiku savu partneri. Šodien es gribētu teikt, ka dzīvoju citu dzīvi, man ir draudzene kas mani ļoti mīl un kuru ļoti mīlu arī es, bet mums ir problēma. Mana pagātne mani nelaiž vaļā un man joprojām trūkst spēka, drošības, pārliecības par sevi, lai to dzīvi pamestu un ieietu jaunā, precēta vīrieša lomā. Mana elle man seko, kaut arī pirms 6 gadiem gadiem atradu spēku izveidot sev masku, zem kuras paslēpt visas savas problēmas un vainas. Tiesa, tā nebija necaurlaidīga un pagātne ik pa laikam izlīda parādīt savus neglītos taustekņus, jo kam gan citam es to vēl varu rādīt, ja cilvēkam kam visvairāk uzticos.

Šodien man maska ir nokritusi un es nezinu vai to varu salabot. Esmu nodarījis pāri manam mīļākajam cilvēciņam, maldinot viņu, ka - jā, mēs precēsimies, jā mums būs bērniņš - bet ar katru reizi, kad cilājam šīs tēmas man atgriežas pagātne parādīt kādā sūdā esmu audzis un es sāku apšaubīt vai es vispār varēšu dot to ko viņa un mūsu atvase būtu pelnījusi.

Esmu sācis iet pie terapeita un visas šīs kā arī citas tēmas no savas pagātnes ko šeit tagad neminēju vēlos viņam izstāstīt. Es ceru uz to labāko.

Pusaudža un arī savos 20+ gados es bieži domāju par nāvi, pašnāvību neesmu nekad bijis gatavs to sev nodarīt. Es baidos no sāpēm un sekām ar ko būs jāsadzīvo, ja man neizdosies. Bet es ļoti izskatīju šo prospektu. Šodien esmu nonācis atpakaļ tajā laikā un reāli nodomāju, ka būtu viegli to izdarīt. Varbūt to izdarīšu. Tad jau redzēs. Droši vien, ka nē.

Paldies, ka lasīji.