think again

Nu beidz, mana kļūda ir apgalvojumā par "lasīšanu vispār", un to sapratu tai pašā mirklī, kad šo iepublicēju, bet atšķirību starp dzeju un "visu pārējo" tas nemaina. Dzeja nav kaut kas, ko ikviens lasītājs atceras, bet nav vīžojis pierakstīt, bet gan pārsteigums, kad tu atklāj, ka to, ko tu labi atceries un varbūt būtu varējis arī pierakstīt (biogrāfiskā prozā vai vēstulē), var patīkt arī kaut kā tā, nu kā tāds sukinsins.

nu, piemēram, Umberto Eko "Fuko svārsts" vai kaut kādi Igo "Nožēlojamie" darbojas pavisam savādāk - tie aizrauj ar pilnīgi neiedomājamu, tev agrāk nezināmu pasauli, kas tiek aprakstīta tik pārliecinoši un aizraujoši. tieši tāpat darbojas Holivudas filmas. dzeja darbojas savādāk.

un vēl tas, ka laba dzeja principā ir "nepabeigta", tai ir vajadzīgs lasītājs, kurš "izlasa" un konstruē to, kas viņam patīk.

a kāpēc tu tādus, manuprāt, ne tos labākos Ž dzejoļus izvēlējies izlustrācijai? akurāt, ko es viņam būtu ieteikusi izmest, nu, varbūt izņemot par roku vēzēšanu? un vēl, protams, vari saskatīt korumpētību, bet man neliekas, ka katrs Ž dzejolis ārpus konteksta un viens pats ir bezjēdzīga vārdu spēle. Lai gan par daļu to tiešām var apgalvot.
nē, nu vispār jau recenzija bija laba, un pozitīva pat, man vienkārši sagribējās izteikties par augstākām tēmām:)

nu bet par to jau mēs ar anonymousu strīdāmies - par to, ka tev liekas labāki tie dzejoļi, kurus tu pati izlasi savādāk, nekā es izlasu, bet manuprāt tie nav un nevar būt "objektīvi labāki" (visbanālākais piemērs - par nobraukto suni, kas tevi pilnīgi acīmredzami uzrunā caur konkrētu mašīnu un konkrētu suni, bet man nav ne suņa, ne mašīnas)

nē, nē, par Ž suni es vispār neko nezinu, tas ir tik pat abstrakts kā ģeometrijs.

es par tavu suni un mašīnu runāju

Es jau nestrīdos, es tikai gribēju norādīt uz neprecizitāti, kas, manuprāt, pilnīgi nepelnīti dzeju pielīdzina pilnīgi jebkam citam, ko vien var uzrakstīt.

nu tad es teiktu, ka tas, kas lasot jebko citu, izraisa šādas sajūtas, ir dzejiskais elements, kas iesprucis tajā jebkurā citā tīši vai netīši, bet tas nav piemītošs romānam vai filmai, vai simfonijai pēc būtības (kamon, klausoties Māleru, es nedomāju "bļin, kā man tas pašam neienāca prātā!")

Nu tad inznāk, ka tas man tāds pamatelements. Kā tādam sentimentālam kara noziedzniekam

Un kad vispār kāds mani ir redzējis strīdāmies?

Es! Un pat plēšam glāzes!!!!

Tas taču bija delīrijs!

Atradis attaisnojumu!

Tas nebija attaisnojums, bet precizējums, tātad - iztaisnojums

OMG! tu esi plēsis glāzes?!

labi, atvainojos, tas nebija strīds, tā bija sacelšanās:)

bet vispār, tam, ko es te tagad rakstu, nav jāskan tik kategoriski, es par to neesmu "pārliecināts", tā man tikai "šķiet"

ai, nu kāda starpība.

ja godīgi, man labākais šķiet tas par televizoru, it īpaši - kā turpinājums "Pelēkajai dziesmai"

kurš par televizoru? ka tik nebija vairāki. man tas, kurš skatās uz tevi.

nu ja, tur bija trīs trīsrindes

Nekādi nespēju pierast (lai gan gribēju rakstīt - piekrist). Visa fantastika ar nepazīstamajām pasaulēm vai detaļām (lai atvaino Eko un Igo) darbojas tikai tāpēc, ka tajā ir labi pazīstamais un tagadnīgais - tas, kas ļauj teikt, ka ir iespējams "iejusties" vai "identificēties". Ja tā tur nav, nav arī nekā cita. Dzejai, manuprāt, ir, es atvainojos, pretējs virziens. Piemēram, es zinu (un tātad esmu jau savā ziņā "iejuties"), ka ir, piemēram, Dievs un ir, piemēram, sātans, bet tad nāk Agnese Krivade un pasaka: ir tā un ir šitā. Un pasaka tā, ka es nodomāju/nojūtu. Un doma ir šāda: vells, nu kāpēc gan man tas neienāca prātā, jo tā taču arī ir/ vai vismaz var būt!

Tu kaukā sarežģī.

kaut kā jocīgi būtu, ja visu estētisko katarsi noreducētu uz sajūtu "ak, kāpēc es to neuzrakstīju!", baidos, ka tas tev (un piekritīšu, man arī) ir profesionaļnijs

Manu katarsi visspilgtāk izsaka sajūta: "Es gribētu to sev mājās". Piemēram, pēc Šmita operas par Jāzepu.

tipa tā kā paklāju pie sienas?

Nē, Tu iedomājies, visu, kā stāv. Lai cik tas absurdi neliktos. Un lai arī es apzinos, ka tas varētu bīt vai nu tikai skaņas vai attēla vai abu ieraksts, vai kas tāds, bet tieši šo sajūtu - lai brīdī, kad gribas, varētu pie tās atgriezties.

haha, jā, vārds vietā.
neliegšos, man skauž, ka anonymous pagūst pierakstīt to, ko es esmu izjutusi vai pieredzējusi, pirms manis - jo man vienkārši nav laika. tas gan vairāk attiecas uz posmu kādu gadu atpakaļ. tāda apzagtības sajūta. un tas pats ar pilnīgi svešu cilvēku tekstiem, kuri apraksta/uzraksta kaut ko, ko tu "jau sen esi zinājis".

Nez, man drīzāk liekas, ka dzeja nespēj izprovocēt sajūtas, kas nav bijušas manī pirms tam - vai nu sasaistu to ar savu iepriekšējo emocionālo pieredzi, vai padomāju "a par ko man te jāpriecājas?" un izmetu. Nebijušas domas (idejas) izprovocē gan, jo tur nav nepieciešamība būt bijušam līdzīgā situācijā, lai saprastu "a čom bazar".