mans sviests

6.9.07 00:14
Nekādi nespēju pierast (lai gan gribēju rakstīt - piekrist). Visa fantastika ar nepazīstamajām pasaulēm vai detaļām (lai atvaino Eko un Igo) darbojas tikai tāpēc, ka tajā ir labi pazīstamais un tagadnīgais - tas, kas ļauj teikt, ka ir iespējams "iejusties" vai "identificēties". Ja tā tur nav, nav arī nekā cita. Dzejai, manuprāt, ir, es atvainojos, pretējs virziens. Piemēram, es zinu (un tātad esmu jau savā ziņā "iejuties"), ka ir, piemēram, Dievs un ir, piemēram, sātans, bet tad nāk Agnese Krivade un pasaka: ir tā un ir šitā. Un pasaka tā, ka es nodomāju/nojūtu. Un doma ir šāda: vells, nu kāpēc gan man tas neienāca prātā, jo tā taču arī ir/ vai vismaz var būt!