Bet rauj balvas! (Zaudu ticibu attiecigajiem zuriju locekliem un pezam).

Nu, ņem ar bildi, bet ja domāt ir grūtības, varbūt ar to arī ir gana.

Bilzu salaidumi redzeti specigaki. Sis skatos un domaju, ka vins smukas reklamas varetu taisit.

Nu, tapēc jau, galvenokārt, reklāmisti ir lielākie šīs filmas fani.

tu mūs par resniem sauc?

rets izņēmums neapgāz teoriju

Ž, tvaju maķ

komats jau arī derēja

nopietni, mēs šo te tagad darīsim?

(jau kaunos)

vai ne?!

Nu re, man atkal ļoti patika (tiesa, Mīlestības sekas un Dižais skaistums man patika vairāk), un nekādu līdzību vai pat aptuveni vienu ievirzi ar Koelju (no kura, tiesa gan, esmu lasījusi tikai Alķīmiķa pirmo lappusi, pēc kuras man uznāca vemma) nesaskatu.

Esmu redzējusi šo filmu gan gada labāko, gan sliktāko filmu sarakstos.

vienīgais tā līdz galam baudāmais bija Paul Dano īpatnējā seja.

bet varbūt viss šis moments ir tajā, ka nevajag koelju, sorentīno un tvailaitā meklēt kaut kādas dzīles, nu, ja samazina espektācijas, tad viss nav nemaz arī tik slikti.

es vot cik esmu dzirdējis atsauksmes, ka pēdējais haneke ir tāds psiholoģiski dziļš kino, es tā nedomāju, nu vienkārši cilvēki mīl viens otru, tā vot notiek un ar to viss beidzas. kamēr "pianiste", kā saka, cut to the bone vārda tiešā nozīmē, man tā ir nereāli kruta filma par cilvēku dabu, taču imidžs šim kino ir nu kaut kur pie francūžu šokinga. bet es neskatos taču kino ar mērķi "šokējiet mani!", kāds tur šoks, ja mēs visi asiņainu ekšenu skatāmies jau no toma un džerija.

nezinu, vai es pietiekoši skaidri izklāstīju savas pārdomas, taču vienā teikumā tās arī neiebāzt, tipa, draugi, pamēģināsim paskatīties sorentīno bez lielā burta, etc

apmēram to pašu nodomāju. kaut kā jau pēc pirmajām min. likās, ka var mierīgi relaksēties, jo patīkams nedziļums.

Uzjautrina tas, cik ļoti šis iedalījums seklajos un ne-seklajos pakļaujas dažādiem pūļa efektiem. Smieties par Koelju šobrīd ir stilīgi. Grūti gan pārbaudīt, bet esmu diezgan pārliecināts, ka daudzi smējēji vēl nesen saskatīja neba filosofisku dziļumu vēl daudz plakanākajā Matrix-ā.

Nevis šobrīd, bet pēdējos padsmit gadus. Uzjautrinošākais, ka smejas pārsvarā tādi "izlasīju pāris lappuses Alķīmiķa un aizmetu kaktā" visziņi vai arī vispār nelasījuši viedokļa ubagi. Es godīgi varu pateikt, ka esmu izlasījis trīs grāmatas, un garlaicīga šķita tikai viena. Bet Matrixu gan liec mierā, labi? :)

eu, bet matrixs jau tieši nav plakans! :)

smieties par Koelju šobrīd?! vismaz jau 15 gadus, būsi kaut ko palaidis garām.

un matrix nav plakans, bet meklēt tur filosofiskus dziļumus... nu, nezinu, vai ir vērts. bet man patika - laba filma savā žanrā.

Gan nedaudz atšķirīgās tēmās, bet abi ir viegli gremojama barība domāt kūtrām personām.

Protams, tur ir atrodami 3d un 5d dziļumi cllvēkiem, kuri par šo darbu tēmām nav domājuši nekad un nemaz. (Bet tā jau tas ir ar jebkuru tēmu.)

"laba filma savā žanrā" – jā, droši vien. Un Koelju droši vien ir labs rakstnieks savā žanrā. Arī Krēsla, 50 nokrāsas, Amerikāņu pīrāgs utml droši vien ir labi savā žanrā. Katram žanram savus varoņus. Ne jau par to ir stāsts.

Es tikai cenšos saprast, kāpēc pseidointelektuāļi tieši viena no šiem piemēriem nejaušu iepīšanu ir padarījuši intelektuālai sarunai tikpat ļoti piederīgu kā mazā pirkstiņa atliekšanu, kafiju malkojot. Ko par šo saka psihoanalīze? :)

es atkal labprāt vēlētos izsekot vārda "pseidointelektuāļi" etimoloģiju::)

Nu, kā - pseidointelektuāļi ir tie, kas neko nezina, bet īstie intelektuāļi ir tie, kas zina, kā viss patiesībā ir.

Ā, tad vairums Latvijas iedzīvotāju tomēr ir intelektuāļi, nevis kaut kādi pseido :)