Tekošajā momentā skatīties pat grūti ieteikt. Bet varbūt tieši vajag.
(Atradām šo filmu, jo to slavēja un vairākkārt pieminēja Zvjagincevs savā intervijā Pozneram)

ouč, pie tam vēl tā ir ukraiņu filma!

režisors Ložņica (dokumentālists, šī ir viņa pirmā mākslas filma) apgalvo, ka visas filmas epizodes ir reālas:

В картине «Счастье моё» нет ничего особенного, отличающего её от того, что вы можете прочесть на страницах газет. Почему они вас так не возмущают? Почему возмущает отражение этого в фильме? Перед вами поставили зеркало — можете отойти, а можете посмотреть.

šī ir labā. krievijā režisoru par to gānīja kā rusofobu. tirgus aina fantastiska, zombiju apokalipse. otra filma "miglā" arī ieteicama, filmēta pie daugavpils, kopražojums ar latviju. es savukārt Счастье моё noskatījos pirms pāris gadiem, kad izlasīju, kā to slavē dziedātājs John Grant

Miglā es redzēju, bijām pat kinoteātrī. Ļoti laba filma.
Bet par zombijiem tev taisnība - pēdējais kadrs, kad varonis tieši kā zombijs ieklumpačo tumsas zonā - spēcīgi. un visa tauta nozombēta.

Spēcīgs kino, bet pēc brīža iestājas tāds brutalitātes pārsātinājums, ka uztvere izslēdzas.

viņa otrajā filmā ir tāda pati kaifošana uz černuhu - pēc pusstundas jau sāka kļūt smieklīgi, jo vienīgais sižeta veidošanas kritērijs, šķiet, bija "hmm, kāda aina būs pietiekami brutāla Nopietnai Mākslai".

Nez, nez. Šis diezgan labi sakrita ar ne pārāk tālā senatnē dažā Krievijas perifērijas ciemā manītajām noskaņām, kas te pārvērsts visai spēcīgā un valstī valdošo kārtību raksturojošā vispārinājumā.

šo neesmu redzējis, tā ka nevaru spriest. biju novilcis, bet pēc "v tumaņe" noskatīšanās nekavējos izdzēst, kad ievajadzējās atbrīvot vietu uz hdd. kaut kad lasīta intervija ar lozņicu patika, bet filma likās bezpontova paštīksmināšanās.

Līdczīgas sajūtas, kā pēc Trīr









Jā, līdzīgas sajūtas kā pēc Trīra "Antikrista", kad pēc pusstundas paliek tikai ironiska ziņkāre (kaut kāda pašaizsardzība laikam).