 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
annuska's Journal
Ciemojos Zviedrijas apaksheejaas treshadaljas viduu pie lieliem ezeriem. ( ... tālāk ... )
Marģers un Marija pilda mājasdarbus. Marija: Kā radās zeme? Marģers: Dabaszinībās vai kristīgajā mācībā?
Ā, vēl - meita, kad bučoju viņu pirms gulēšanas, atglauda man matus laikam kaut kā smieklīgi un teica - ja tie skolnieki būtu redzējuši, kā tu šobrīd izskaties, viņi gan tās [pēc lasījuma pasniegtās] puķes drīzāk būtu samīcījuši.
Viens no skolniekiem mana lasījuma laikā pamanīja, ka es ilgojos pēc pagātnes. Ļoti vērīgi. Tā ir. Vai, precīzāk, es gribu būt jauna. Kurš gan negrib būt jauns? Tikai tie, kas vēl nav pilngadīgi. Man pašai tas nepatīk. Man tā šķiet tiešām kaitinoša tendence citos cilvēkos - visu laiku atsaukties uz pagātni un jaunību. Es uzskatu - kā ir, tā ir, un nav par to daudz jārunā. Un še tev, pavisam svešs puisis skolā to pasaka pēc dažiem maniem dzejoļiem. Kaut arī es tiešām cenšos neiestrēgt.
Būt bērnam vispār ir pazemojoši.
Es tomēr neprotu tik labi to krievu valodu. Es nezinu visādas nianses, kā saka, kā nesaka, kas ir novecojis, kas mūsdienīgs, kas žargons vai slengs, kas kancelejisms utt. Varbūt, ja es vairākus gadus padzīvotu valodas vidē un daudz lasītu, tad jā. Turklāt es zinu, ka arī latviski ne vienmēr visiem šķiet tāpat kā man, ka dažādi cilvēki, kuri it kā ir labi savas valodas pratēji, daudzas lietas uztver subjektīvi, atšķirīgi.
Varbūt vajadzētu trenēties un rakstīt livžurnālā krieviski, bet mani mulsina tas cilvēku daudzums.
Kad es viņiem stingri pasaku, ka datoru šodien vairs nē, viņi sāk spēlēt monopolu, aklās vistiņas un spilvenu kaujas. Pēdējie divi ir ļoti skaļi un uztraucoši, toties pilda sirdi ar līksmu apziņu, ka man ir normāli bērni, nevis nozombēti.
Es biju bēdīga, bet tagad esmu priecīga, jo māsa mani aizveda uz Pelagejas koncertu Dzintaros. Man ļoti, ļoti patika. Pērn es arī biju ar M, bet šogad patika pat labāk, iespējams, tāpēc, ka šoreiz bija dārgas vietas ar siltumu un atzveltnēm, kā arī es visu labi redzēju, sejas un visu. Patika, ka dziedātāja, kura profesionāli, šķiet, var dajebko, dara to, kas viņai pašai patīk, un dara sirsnīgi, visu koncertu riktīgi nostrādāja, ar prieku, un mīlīgā runāšana ar skatītājiem manuprāt arī bija no sirds (nē, es cienu arī Zemfiru, kura man arī ļoti patīk un kura pateica, lai izslēdz zālē gaismu, jo negrib redzēt tos purnus, bet cik jauki tomēr, ja skatītājus sauc par miļiņkije). Šis ir gadījums, kad reāli kruta māksla apliecina dzīvību un tas nav ne saldi, ne stulbi, jo ir augstā līmenī. Ой, Радуйся, земле - Развеселый Божий Сын, Божий... народился.
Ļoti gaidu, kad sāksies skola, un visi citi beidzot aizvāksies no mājām vienlaicīgi. Tas arī man ieviesīs režīmu. Tikai nevarēs vairs pa vakariem iedzert, kā daru tagad, jo, ja iedzer, tad nepieciešams vairāk miega.
Aizvedu bērnus uz Šreku, pati kā vienmēr noraudājos, šie nesaprata, kāpēc; es jau esmu teikusi, ka nekad filmās neraudu patiesi bēdīgās un mākslinieciski izcilās vietās, mani var paņemt ar tādiem izskaitļoti sentimentāliem efektiem. Bet vispār filma patika. Tāda drusku pārsteidzoša, ja runā par Šreku.