Viens no skolniekiem mana lasījuma laikā pamanīja, ka es ilgojos pēc pagātnes. Ļoti vērīgi. Tā ir. Vai, precīzāk, es gribu būt jauna. Kurš gan negrib būt jauns? Tikai tie, kas vēl nav pilngadīgi. Man pašai tas nepatīk. Man tā šķiet tiešām kaitinoša tendence citos cilvēkos - visu laiku atsaukties uz pagātni un jaunību. Es uzskatu - kā ir, tā ir, un nav par to daudz jārunā. Un še tev, pavisam svešs puisis skolā to pasaka pēc dažiem maniem dzejoļiem. Kaut arī es tiešām cenšos neiestrēgt.