 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
annuska's Journal
Cepaam ar beerniem picas. T.i. es visu sagatavoju un vinji sev sakraameeja produktus. Marija uztaisiija taadu picu kaa Liljas dziivoklja biedrene, bet Margers - margaritu, kas papildinaata ar desu un skinki. Es eedu ar mozarellu, tomaatiem, kiplokiem un baziliku. Garsiigi, tikai peec vienas jau nelabi, laikam miiklaa par daudz oliivelljas.
Alleluja, vaarna izliida un izlaidaas pa logu!!! (uzreiz peec tam, kad sanjeemos piezvaniit luugt paliidziibu)
Pa ventilacijas shahtu atkal ir iekritis melnais putns, man neizdevaas to izdziit pa logu, skreeja stiklos nevis atveertajaa daljaa. Tagad aizliida aiz ledusskapja. Shaize taada, ka ledusskapi es nevaru atbiidiit, iestreedzis. Putns neizraada nekaadas veelmas liist aaraa. Kad atnaak kakjis (kursh vairs netiek putnam klaat) vai es iebaazhu slotaskaatu, tad sakustas, bet pats aaraa nelido, kaut logs ir atveerts tieshi pret ledusskapja shkjirbu. Pashlaik kakjiitis zheeli njaud iesleegts beernistabaa.
Cik es biju gudra, ka sestdien pagatavoju divus ēdienus, ar kuriem pietika daļēji arī šodienai. Būtu pieticis arī ne daļēji, ja bērni nebūtu tik izlepuši. Taču pēc ballītes pamosties mierīgi un zināt, ka nebūs steidzīgi jātaisa ēst - tas ir ko vērts, tas dod milzīgu sirdsmieru. Nesaprotu, kāpēc nedaru tā vienmēr. Tomēr saimniekot taupīgi es īsti neprotu.
Es dabūju tās rimi svaigās mencas par 3 ls kg, pēdējās divas Purvciema lielajā rimi. Vēl nopirku laša zupas izlasi rītdienai, veseli 98 santīmi, bet nu kilograms. Es parasti tādu izlasi sasaldēju priekšdienām, ja pērku veselu lasi, taču šoreiz uzstādījums bija nedārgi.
Mencu apcepu un tad sautēju cepeškrāsnī ar saldo krējumu un sīpoliem. Man pašai ļoti garšoja, bet bērniem nē. Tā kā dēls ēda zivi bez mērces, meita tikai kartupeļus, bet vīrs vispār aizbraucis no valsts, tad iznāk, ka es viena esmu apēdusi pusotras mencas, trīs sīpolus, divus burkānus, un, pats trakākais, pie 200 ml saldā krējuma. Vismaz ēst vairs negribas. Tagad dzeru pliku baltvīnu no trīslitru pakas, kas palika vēl pēc grāmatas atvēršanas.
Izlasīju pie Dienasgrāmatas par mencu un sagribējās. Pērn Ventspilī viena rakstniece bija pagatavojusi brīnišķīgu mencu, pirkusi vietējā tirgū svaigu un tad cepeškrāsnī traukā, vēl tur bija, šķiet, burkāni, sīpoli un krējums, bet varbūt es kļūdos. Menca varētu būt nedārga un izdoties garšīga. Esmu dažas reizes sautējusi foreli ar tomātiem/ķiplokiem/baziliku un baltvīnu, bet es aizmirsu, kādas lētākas zivis vēl varēja šitā gatavot, un Fanija to ierakstu ir noslēpusi. Es vispār nesaprotu, ko tādu garšīgu un interesantu lai uztaisa ēst, lai nav dārgi un nav arī pārāk sarežģīti, īpaši tagad, kad svaigi dārzeņi vairs nav tik forši.
Beidzot, beidzot arī es esmu patiešām slima - temperatūra divus vakarus virs 38, galvassāpes, sauss klepus. Tagad zinu, ka esmu tomēr īsts dzejnieks!
Es gribētu kaut ko par sevi pastāstīt, piemēram, ka man tagad - kopš mēs pārlikām stacionāro datoru guļamistabā un es apklāju datorgaldu ar krievu lakatu, tumšsarkanu ar oranžām rozēm, kuru pirms daudziem gadiem nočiepu Linardiņam - ir gandrīz sava istaba, istaba, kurā naktīs ir vīrietis, bet dienās es viena, un cik man te ir mājīgi, mums dzīvoklī ir ļoti silti, un arī to, ka šai siltajā un mājīgajā deviņu kvadrātmetru alā nez kāpēc arvien vairāk atceros savus vidusskolas gadus, lai kā mani tas pašu kaitinātu. Un ja es gribētu teikt savas vissvarīgākās domas, tās būtu par Dievu, lai kā es kaunētos par to runāt - un tas ir nepareizi, pārliecība ir jāpauž un atklāsmes jāstāsta tālāk citiem, kaut arī ir pieredze, ka par tiem, kas tā dara, smejas - un patiešām, gandrīz visi, kas pauž ticību, izskatās kaut kādi sviestā sagājuši, un neviens neprot to darīt tā, lai citi nedomātu, ka viņš ir pavisam stulbs, taču man patika Vestarta Šimkus slejas beigas šodien irā un bilde arī patika, laikam iestāšos fanu pulciņā. Un vēl par to, ka man negribas jums neko par sevi stāstīt un par visu ir kauns, lai gan tā nevajadzētu būt, jūs taču te cibā vispār esat tādi, kam es uzticos un esmu visu ko stāstījusi, un jocīgi, ka slepenas lietas ar laiku top tādas, ko mierīgi drīkst eksponēt, izņemot, ja tās joprojām skar citus cilvēkus, kas nav pilnvarojuši kaut ko stāstīt. Šodien es mēģināju bikli pateikt svešiem, kas man nepatīk, bet negribēju arī bojāt attiecības, jo man viņus vispār vajag, sanāca ļoti maigi un samāksloti, bet es sev nepiedotu, ja neteiktu vispār; diemžēl es tai pat laikā kliedzu uz mājiniekiem.
Marija (šogad uzsākusi mācības mūzikas skolā), kā izrādās, uzskata, ka visi melnie taustiņi ir sibemoli. Un man tas nebūtu licies ne drusciņas aizdomīgi, ja es nebūtu šo jautājumu izpētījusi Marģera dēļ (viņam ir ļoti sliktas sekmes mūzikā). Tā nu es tagad zinu, kas ir minors un mažors, kam vajadzīgi melnie taustiņi un kā tos sauc. Es to nekad nebiju sapratusi, man pašai mūzika bija tikai līdz piektajai klasei, pēc tam rozentāļos vairs nebija. Un līdz tai piektajai mums tādas lietas nemācīja, vai arī mācīja tikpat slikti kā tagad, tikai es kaut kā izbraucu cauri. Cik tas patiesībā ir vienkārši un vienlaikus aizraujoši. Esmu ļoti pacilāta.
Es pērku saldus ēdienus bērniem un tad diemžēl pati tos ēdu. Pēdējais ir Pūres karameļu krēms, pilnīgi jumts brauc.