 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
annuska's Journal
"Es šodien neiešu uz skolu."
"Un kādi būs kavējuma iemesli?"
"Raksti - mājas apstākļu dēļ."
"Kādu mājas apstākļu dēļ?"
"Nu, mājas apstākļi ir labāki par skolas apstākļiem."
Bijām beidzot uz Ziedoni, un godīgi sakot, es nesaprotu, par ko visi tā jūsmo. Ir jau jauks, jo īpaši aktieri, jo īpaši Znotiņš. Bet nu ne jau TIK ļoti. Mani īpaši neaizkustināja ne emocionāli, ne intelektuāli, un pārāk smieklīgi arī nav. Labi, man patika vairākas vietas, bet citas atkal bija par daudz. Un es saprotu, ka arī šī izrāde ir latviešiem un par latviešiem, jo citai tautai tā nudien nebūtu saprotama, bet nu es tiešām neredzu tur to lielo mākslas darbu.
Diezgan smieklīgi, es biju domājusi gavēnī ne no kā īpaši neatteikties, jo esmu vāja, taču esmu tomēr spiesta atteikties tik tiešām no tā, kas man patīk vislabāk un no kā atteikties ir visgrūtāk - no slinkošanas. No slaistīšanās un gulēšanas vaļā acīm un daudzu stundu izniekošanas, sapņošanas un neproduktīvas internetu lūrēšanas.
"oficiālās baznīcas izpausmes lielākajā daļā gadījumu ir tieši pretējas pašas baznīcas tīrajai mācībai, tā, ka brīžiem šķiet, ka viņa ir īsto kristietību ir nozagusi un ieslēgusi seifā un nevienam nerāda. bet noplūdes jau ir" (c)
Nav daudz tādu cilvēku, kas pa īstam prot kaut ko pārdot, maz ir arī tādu, kas prot rakstīt, bet vēl mazāk - tādu, kas prot gan vienu, gan otru. Turklāt vieglāk ir iemācīt pārdotpratējam rakstīt nekā otrādi. Tāpēc es apbrīnoju dažus cibiņus, kas "prot rakstīt" (priekš manis tas uzreiz nozīmē cilvēku, kurš "nav stulbs" un ar kuru jūtu radniecību) un kuriem vienlaikus ir kāds bizness.
Sagribējās uzpīpēt, bet meita ir noslēpusi manas cigaretes. Tas bija sods par to, ka es noslēpu spilvenu, no kura viņai, iespējams, ir alerģija, bet kurš viņai ļoti patīk. Vēlāk gan viņa piedāvājās man atdot cigaretes, ja ļaušu rīt neiet uz skolu, taču es lepni atteicu, ka man tās cigaretes nemaz tik ļoti nevajag, jo es jau ikdienā nepīpēju, bet ja sagribēšu, nopirkšu citas. Tā nu palieku nepīpējusi.
Mūsu kaimiņš, vecs krievu vīriņš, katru gadu uz 8. martu nes man neļķes. Šogad jau iepriekšējā vakarā atnesa arī pa cepumu paciņai un apelsīnam man un meitai. Es viņu aicināju nobaudīt zivju zupu, bet viņš teicās steidzamies. Esot vēl daudz adresātu.
Tātad, man tīri labi patika Melnais gulbis. Man gan tā nelikās satriecoša un neizraisīja milzu katarsi, taču filma kā mākslas darbs noteikti ir laba, kvalitatīva.
Ir kaitinoši, ka daudzi šai vai citā sakarā tik bieži vietā un nevietā norāda uz klišejām un banalitātēm. Iespējams, reizēm tiešām klišejas tiek jauktas ar arhetipiem, mītiem, simboliem vai vēl kaut kādām struktūrām, kas pastāv cilvēkos jau ļoti sen, tās vienkārši ir un viss. Manuprāt, nevar tēmu kā tādu nosaukt par banālu vai vecmodīgu, tad jau banāli ir arī tas, ka cilvēce iedalās dzimumos vai ka cilvēkam ir dabiska reliģiska tieksme vai vēl kaut kas tikpat pašsaprotams. Jā, tādā ziņā tā varbūt arī ir klišeja, kā tur bija ar tiem 33 iespējamajiem sižetiem? Un runāt par to, ka talantīgai personībai, lai tā varētu radīt, ir nepieciešama dvēseles tumšā puse, nav banālāk par jebkuru citu sižetu.
Es tātad ticu, ka struktūru ir tik, cik ir un vairāk nekļūst. Var, protams, taisīt mākslu bez tām un pievērsties kādiem mazapspēlētiem smalkumiem, bet var uztaisīt simbolisku koncentrātu, kādu šoreiz ir pagatavojis Aronofskis. Biezu, saldu, lipīgu liķieri, jā, tāds ne visiem garšo, bet nenozīmē, ka slikts. Visu izšķir risinājums, un man patiešām tas šoreiz šķita gana piemērots, nu, vienīgais, es varbūt iebilstu pret visu to pārspīlēto fizioloģisko biedēšanu, visi tie nolauztie nagi un asinis, un pat spoguļi un dubultnieces sejas mainīšanās kā paņēmieni varbūt arī bija par prastu (manam vīram arī spalvu izaugšana likās nodrillēta, bet es tomēr biju vāja pret spalvām), taču, no otras puses, kā citādi to visu lai uzskatāmi ilustrē? Iespējams, to var izdarīt pārliecinošāk, tad tā būtu cita filma, bet es varu to pieņemt arī kā neizbēgamu komplektu kaut kam svarīgākam.
Jo līdzpārdzīvojumu šī filma man pavisam noteikti izraisīja. Man tās sajūtas bija tuvas, saprotamas, pazīstamas, pat kauns drusciņ. Skatos un domāju, sasodīts, es šito zinu, tas ir, es patiešām zinu, caur sevi. Nedomāju, ka to izraisa tikai lēti triki, tik neizglītota es tomēr neesmu. Varbūt vienkārši ir skatītāji, kuru dvēselēs šīs filmas mērķis vismaz skatīšanās brīdī ir ciet, noslēpts, un ir tādi, kuriem tas tieši tobrīd ir atvēries, neviens nezin, kāpēc tā gadījies, bet tiem tad arī trāpa.
Kad es skatos šo, es tomēr gribu vēl kādu bērnu http://www.youtube.com/watch?v=L64c5vT3
Kad es biju maza, mēs ar tēti arī dziedājām uz viņa dīvāna, viņš toreiz bija gandrīz divreiz vecāks un dūšīgāks nekā puisis šajā video, un nebija muzikāls, vai, kā teiktu Marijas flautas skolotāja, nebija savu muzikalitāti attīstījis, bet mēs dziedājām daudz un sirsnīgi.
"[...]gribu uzsvērt, ka teātris un vispār māksla ir neaizstājami. Sevišķi ja ir māksla šā vārda pilnā nozīmē. Māksla, kuru ir radījuši ģeniāli autori, jo viņi parāda tā Noslēpuma, kas ir ar lielo burtu, atblāzmu vai klātbūtni – savā mākslas darbā, lidz ar to arī pasaulē. Jā, viņi palīdz saskatīt Noslēpuma klātbūtni. Es pat teiktu, ka no teoloģijas viedokļa tas ir lielākais dāsnums, ko māksla var dot cilvēcei. Bet, protams, tas nav vienīgais." (Zbigņevs Stankevičs "Teātra Vēstnesim")