Šitāds rīts sen nav bijis. Zila krēsla un lietus skaņa. Var iztēloties vasaru, lauku māju un tumšu slapju zaļumu aiz loga, var neiztēloties neko, ārā joprojām marts. Vakar uztriepu uz sejas auzu pārslu masku un izgāju uz balkona uzpīpēt, gleznojamos džinsos, vīriešu čībās, netīri mati astē, gleznojamam krekliņam pa virsu biezā ziemas jaka, un maska uz sejas. Viens no mana 12.stāva labumiem ir tas, ka varu kauč plika uz balkona iet, neviens neredz, vismaz ja speciāli nelūr ar binokli, nē nu labi, ja akurāt pāri malai plikiem pupiem kārstītos, tad jau no lejas redzētu, bet tā es nedaru. Kad Sesks dzīvoja viena Saksnās, gadu pirms mums, viņa gājusi rudens rītos ārā dzert kafiju un pīpēt īsā halātā, kurtkā un lielos zābakos uz basu kāju, un skatījusies uz kalniem. Tā es šeit skatos uz mājām un debesīm. Bet nezinu, vai gleznošu vairs šīs mājas.